Aizejošā nedēļa nav tikai politiskais tango ap Godmaņa valdības nenotikušo atlaišanu, lauksaimnieku atvestais zārks pie Ministru kabineta vai skaļās laupīšanas Rīgas centrā. Kultūrā tā paliks atmiņā ar Comedie Francaise viesizrādēm, prominentu un tautā cienītu mūziķu izmisīgo protestu par koncertzāles projekta noslaktēšanu, kā arī jaunu epizodi Rīgas kinostudijas un Kultūras ministrijas drūmajā kriminālsāgā, dalot veco labo latviešu filmu autortiesības.
Akustiskās koncertzāles projekta batālijas, šķiet, tuvojas savam visnotaļ nelāgajam, bet paredzamajam finālam – neviens vairs šo koncertzāli tā nopietni negrasās celt. Tipiskā Pūtvējiņu situācija – "solīt sola, bet nedeva" – ir visnotaļ ierasta Latvijas birokrātu un kultūras darbinieku attiecībās. Vispirms kaismīgas runas pāris gadu garumā, politiķu gozēšanās uz kultūras darbinieku fona (māksla un partija taču ir vienota), tad visnotaļ neskaidrotu un tautai nesaprotamu dīlu stumšana par spīti sabiedrības pretestībai, un nožēlojams fināls gluži kā tajā pasakā – kungs kala, kala, bet beigās iznāca čiks. Diemžēl koncertzāle nav čiks. Ja politiķi to atceras tikai tad, kad var uz to uzvārīt savus reitingus, tad mūziķiem par to jādomā ikreiz, kad uz Rīgu neatbrauc pasaules klases mākslinieki, un vēl jo vairāk reizēs, kad viņi uz Rīgu diemžēl tomēr atbrauc, un viss notiek, kā tas bija pagājušajā vasarā Latvijas Universitātes Lielajā aulā, Pasaules saules dziesmas gatavojot pārtraukumos starp izlaidumu ceremonijām. Galu galā viss jau it kā bija izcili. To mēs mākam. Un kurš gan vairs tagad piemin dusmīgo Raimonda Paula un Pētera Vaska komentāru 100 g kultūras – par to, ka akustiskās koncertzāles neesamība ir apkaunojoša Latvijas galvaspilsētai.
Protams, cita lieta ir tas, ko šonedēļ daiļrunīgi pateica kolēģis Juris Paiders. Kāpēc desmit cilvēku ģimenei kā vienīgais transporta līdzeklis jāpērk ekskluzīvs divvietīgs Porshe, ja par šo naudu var nopirkt desmit golfiņus. Skaidrs, ka Latvija šajā ekonomiskajā situācijā nevar pavilkt trīs Lamborghini kultūrai. Vara drīzāk pestīs ārā no ziepēm politiķiem tik mīļās bankas, nekā cels koncertzāli. Tomēr nevar ignorēt arī medaļas otru pusi. Koncertzāles projekta prezentēšana bija politiskajai varai raksturīgi valdonīga, uztiepjoša un augstprātīga. Cilvēki tagad ir nikni – kāda gan koncertzāle, kad viņiem tiek reāli samazināta alga, draud bezdarbs, bet cenas kāpj astronomiski. Savukārt Latvijas lieliskie mūziķi, kuru saulītē saldi pagozēties patīk klerkiem, kārtējo reizi ir ķīlnieki. Gan nepiepildītiem solījumiem, gan krīzei, kas apdraud izcilu Eiropas mērogu kolektīvu pastāvēšanu Latvijā. Būtu tomēr labi, ja tiktu panākts kompromiss – starp valsts reālo varēšanu un nepieciešamību celt koncertzāli, kas galu galā, stratēģiski pareizi izmantota, varētu tautsaimniecībā ienest prāvu naudas žūksni. Taču šīs rindas nezin kāpēc atgādina multenīti par kaķi Leopoldu...
Aizejošā nedēļa jaunas vēsmas atnesa arī latviešu kino autortiesību cīkstiņā. Lai gan kinostudijas un ministrijas izplatītās relīzes ir gana kaismīgas un profesionālas, vidusmēra latvietim par to ne silts, ne auksts. Galvenais šajā sāgā būtu nepazaudēt pašas filmas un darīt tās pieejamas skatītājiem. Pagaidām gan, paskatoties uz, piemēram, pašmāju kino DVD disku cenām mazumtirdzniecībā, elpu cērt ciet un gribas skaļi vaimanāt – par ko tāds sods?
Pāri visam šonedēļ tomēr stāv reālās lietas, kas izdarītas par spīti krīzei, Rozem un traktoru revolūcijai: pirmizrādes, viesizrādes, jaunas grāmatas, Purvīša balvas intriga. Ļauties meža pastaigā izvesta gavilējoša suņuka optimismam tomēr nav ne mazākā iemesla. Pagaidām dzīvojam no tiem taukiem, kas palikuši pāri no treknajiem gadiem. Ja bardaks turpināsies (bet tas pat tā īsti vēl nav sācies), pēc gada šajā laikā, iespējams, nebūs, ko rakstīt.