Vairas Vīķes-Freibergas izteikumi par aktrisi Viju Artmani kā augsta ranga komunisti TV5 raidījumā Bez cenzūras (skat. Agneses Margēvičas rakstu Eksprezidente: Artmane bija augstistāvoša komuniste trešdienas Neatkarīgajā un Elitas Veidemanes Lieciet beigtam Matisonam mieru piektdienas Neatkarīgajā) šonedēļ redakcijas telefonam liek zvanīt biežāk nekā parasti.
Kādu aizskāruši eksprezidentes izteikumi, kāds – gluži otrādi – mēģina teikt: bet viņa bija komuniste!
Pirmkārt, liksim mieru Vijai Artmanei, kura aizgājusi mūžības ceļos. Tas būtu tikai korekti, jo, pēc pareizticīgo tradīcijām, apglabātajiem gars vēl četrdesmit dienas uzkavējas šaisaulē un nevar aiziet, ja to rausta un aprunā.
Otrkārt, šis nudien nav labākais Vairas Vīķes-Freibergas izteikums, kura – gluži kā Delfu orākuls – pieradusi izteikties par visu, arī par to, par ko labāk būtu paklusēt. Kaut vai tālab, ka pati viņa Latvijā atgriezās ne bez kompartijā esošo ietekmīgo inteliģentu atbalsta, un arī Saeimas namā viņu ieveda neviens cits kā izbijis VDK darbinieks, kādreizējais komunists, pazīstamais atmodas laiku politiķis, habilitētais juridisko zinātņu doktors ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvotais Juris Bojārs.
Ja jau 1991. gadā latviešiem nepietika rumāņu temperamenta uzraut pie striķa savus čaušesku, lai visi komunisma ēras gali būtu ūdenī un sirdsapziņa tīra, tad 2008. gadā runāt par sliktajiem komunistiem ir vienkārši smieklīgi. Tas ir tāpat, kā nesen pirms kāda referenduma, kad vadošās partijas, kas aizgūtnēm runāja par draudzību ar Krieviju, vēlētājus biedēja ar krieviem.
Visu laiku mums bija viens komunists – Alfrēds Rubiks –, nu, izrādās, galvenā Latvijas 50 gadu nelaimju vaininiece esot aktrise. Divi komunisti – vai mazai valstiņai nav par daudz? Īpaši, ja raugāmies uz neskaitāmajiem svītas cilvēku bariem, kas, graciozi lokoties vējos, izlavierējuši cauri visiem laikmetu griežiem. Ko lai te piebilst? Varbūt vien to, ko jau Orvels reiz pateicis – daži dzīvnieki nepārprotami esot vienlīdzīgāki. Vienmēr! Bet tikmēr mēs paši turpinām uzvesties kā visīstākie komunisti, kuriem, ja atceramies, neeksistēja Latvijas Pirmās brīvvalsts vērtības. Viss slikti, nekas nav bijis, galīgi garām... Tā, itin kā visa Latvija neskrietu brīnīties, kad kādam ienāca prātā sarīkot PSRS laikā Latvijā ražoto mopēdu, radioaparātu un citu preču izstādi, lai beidzot atzītu – perfekts dizains. Tā, itin kā Leonīda Leimaņa filmā Purva bridējs Ulda Pūcīša Edgars skūpstītu nevis Vijas Armanes Kristīni, bet gan partijas pirmorganizācijas sekretāri, kas lomu ieguvusi nevis talanta, bet idejiskās pārliecības dēļ.
Jā, ak, šīs vecās labās! Rīgas kinostudijas mākslas filmas, protams. Ar tām saistās otra šīs nedēļas kultūras interesantība, ko pamanīju šīs ceturtdienas raidījumā 100 g kultūras. Proti, Nacionālā kinocentra gavilējošo trumuļu, kannu un pannu šķindināšanu, jo, raugi, beidzot tiekot restaurēta pirmā latviešu filma. Jāņa Streiča Limuzīns Jāņu nakts krāsā beidzot būšot tikpat spožs un krāšņs kā toreiz, kad uzfilmēts. Protams, tas patiesi ir labi, bet – hmm! Beidzamā mēneša laikā kanālā NTV Mir ir demonstrētas vismaz divas Krievijā labā kvalitātē atjaunotas latviešu filmas – Vella kalpi un Gaisma tuneļa galā. Vai tiešām laikā, kad Latvijas un Krievijas kultūras attiecībās valda teju vai medusmēnesis, nevarētu būt kāda vienošanās arī šajā jautājumā? Nu kaut vai – lai paralēli nenotiktu vienu un to pašu filmu restaurācija gan Latvijā, gan Krievijā.