Pēdējā marta nedēļa šogad paliks atmiņā ar to, ka solītie plus trīspadsmit tā arī nepienāca un pavasaris neiestājās. Savukārt Māras dienā bija sals, kas, pēc tautas ticējumiem, nozīmē vien to, ka pavasaris būs vēls un nekāds.
Nezinu, vai mēs to bijām pelnījuši, bet, visticamāk, arī nākamnedēļ gaidītās un skaļi solītās politiskās vētras šajā zemē būs tikpat tukša paburbuļošana ūdens glāzē, jo cita tautas paruna teic – vārna vārnai acī neknābs. Pašām vārnām gan uz to visu nospļauties, līdz ar pirmajiem siltākajiem saules stariem vēl nejūtamais pavasaris galvā un mīla sirdī – lielais jandāliņš uz jumtiem un koku galotnēs var sākties.
Pie nedēļas priekiem šoreiz noteikti jāpiepluso tas, ka jaunais kultūras ministrs publiski iestājies pret paaugstināto PVN likmi grāmatniecībā. Pateikt tomēr ir viena lieta, izdarīt – otra. Gan jau drīz redzēsim, vai Dombrovska kunga valdība kultūru mīl tikai vārdos vai varbūt pārmaiņas pēc šoreiz sekos arīdzan darbi. Tirdzniecības apjomu kritumi grāmatnīcās šogad ir katastrofāli, izdevēji pa kaktiem kurn, ka ar kavēšanos saņem naudu par iztirgotajām grāmatām, savukārt grāmatnīcas nevar savilkt galus kopā, lai neaizietu uz grunti, bet latviešu rakstnieki – tie, kā zināms, vispār var pārtikt no svaiga gaisa un tautas mīlestības. Gan jau par šo kāds kretīns interneta komentāros kārtējo reizi pierakstīs – paši vainīgi, lai sprāgst badā, tāpat no viņiem nav nekāda labuma. Labums tomēr ir un pat tīri liels, arī no ekonomiskā viedokļa raugoties, jo rakstītājs, kuru šajā zemē nudien īpašā cieņā neviens netur, būtībā ir pamats tam, lai pareizi grieztos izslavētās un eksportspējīgās Latvijas poligrāfijas nozares skrūvītes. Ja nograbēs tā, darbu zaudēs simtiem labu speciālistu, bet tipogrāfiju īpašniekiem būs ne mazums problēmu ar bankām, jo daudzi pēdējos gados ņēmuši kredītus mūsdienīgas drukas tehnikas iegādei.
Vēl šī nedēļa paliks atmiņā ar latviešu pozitīvo spiedienu, ko izjutu arī uz savas ādas – 25. martā represēto piemiņai veltītajā raidījumā 100 g kultūras, kad skatītāju zvani ar savu intensitāti gandrīz vai lika sākt dūmot balsojuma skaitīšanas mašīnai. Ļoti nepārprotami un tieši tauta pieprasīja otru Nirnbergu tiem, kas 1941. gadā, 1949. gadā un citos gados veidoja sarakstus un krāva cilvēkus lopu vagonos. Šajā līdz pretīgumam glumajā politkorektuma laikmetā, kad mīļā miera labad krietns latvju zemes aizstāvis labāk norīs krupi nekā pavērs muti, vajadzētu saprast – Sibīrijā nomaitāto dvēseles joprojām gruzd tautas sirdī. Ja turpināsim imitēt darbību, viņus pieminot, liesmas agri vai vēlu izlauzīsies. Tāpat kā 13. janvārī ārup izlauzās tas, ko Latvija gadiem klusējot pacieta, – protests pret politiķu vīzdegunību, tautas vajadzību ignorēšanu.
Starp citu, vai atceraties, kā pirmskrīzes laikos mūsu diriģenti cīnījās par to, lai skolās atjaunotu kora dziedāšanas tradīciju? Nekas jau, saprotams, no tā neiznāca, jo Dziesmu svētki beidzās un tos tagad varam uz kādu laiku aizmirst. Man šķiet, ka līdzās kora dziedāšanai mūsu skolās vajadzētu ieviest arī obligāto šaha mācību. Nu nemākam mēs domāt analītiski, trīs gājienus uz priekšu, kā to prasa šī senā un gudrā spēle, kas patiesībā ir prāta augstākā pilotāža. Ja mēs līdz ar ābeces vērtībām būtu apguvuši arī dievišķās E2 – E4 pamatsoļus, tad Latvijā neviens nesolītu tik nesaprātīgas īstermiņa utopijas kā plus trīspadsmit 31. martā.
Bet nekādas dižās krīzes Latvijā vismaz pagaidām nav. Protams, arī labi nav, tomēr, ja mēs paši netaisītu histēriju, nedarītu muļķības un necenstos no šā duļķainā laika izsist visnotaļ apšaubāmas dividendes, bet gan sadarbotos paši ar savām smadzenēm un darītu to, kas katram būtu jādara, šo laiku varētu pārvarēt krietni vien nesāpīgāk.