Šodien ir Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena un daudzviet Latvijā tiek godināti Sibīrijas sāpju ceļos aizvestie. Pagātnes traģiskie notikumi tai uzlikuši savu zīmogu – to nenomazgāt nedz ar reklāmās cildinātajiem balinātājiem, nedz kādām citām ķimikālijām.
Tomēr, melnajam datumam pienākot, katru gadu tiek uzdots jautājums – kā to piepildīt ar sevišķo jēgu, lai traģisko notikumu atskaņas nonāktu līdz katra sirdij? Recepšu te nav, tāpat kā šajā valstī ir grūti saskatīt kādas ideoloģijas un politikas pazīmes, kas pārliecinoši paustu – šī patiesi un bez ierunām ir melnā diena kalendārā.
No vienas puses, it kā jau viss notiek – tiešraide televīzijā, pasākumi, Jāņa Karlova skulptūras Bārenīte atklāšana pils laukumā, tomēr, no otras puses, ir vasara – šajā dienā izklaides pasākumus valstī arī var atrast – cik uziet. Kolēģi no Latvijas Avīzes ņemas ap Raimonda Paula un Laimas Vaikules koncertu Dzintaros sēru dienā, bet neliekuļosim – līdzīgi var izrakstīties par vismaz pāris dučiem lielāku un mazāku izklaidējošas ievirzes pasākumu, un izcelt vienu – diezin vai tas būtu labais stils. Nav jau arī nekur noteikts, ka šajā dienā būtu sērās jāstaigā – viss atkarīgs no godaprāta, kurš katram saka ko citu.
Ir jau vēl arī otra problēma. Patīk vai nē – mēs, paši latvieši, savu kalendāru esam saraibinājuši ar melniem datumiem tik ļoti, ka tas devalvē sēru jēdzienu. Tāpat kā svētkus, kuru mums tā īsti nav, ja neskaita gaidāmo lielizmēra dzerstiņu 23. jūnija vakarā, sarkani ņirbošo džingebelli Ziemassvētkos un Valsts gadadienu, kurā arī neviens īsti nezina, ko iesākt – uzvesties sērīgi kā kapiņos vai tomēr līksmot par to, ka šī valsts pastāv. Nebūsim tomēr pārāk skarbi pret sevi. Galu galā, atjaunotā neatkarība pastāv vēl tik īsu brīdi, ka mūsu tradīcijas nav spējušas sevi līdz galam formulēt – uz tām jāiet lēnām un ar apdomu. Tāpēc patiesi nezinu, vai šodien pareizi būtu obligāti staigāt melnā uzvalkā, mēģinot izspiest kādu oficiālu asaru. Varbūt pietiktu, ja mēs vienkārši, pārfrāzējot radio Skonto burvīgo saukli, pagrieztu klusāk un nedziedātu līdzi.
Nedēļa iesākās ar pērnās turpinājumu. Neatkarīgās lasītāji varēja iepazīties ar plašās sarakstes noslēgumu, ko, no vienas puses, veidoja vairāku ar literatūru, poligrāfiju un grāmatniecību saistītu organizāciju vadītāju parakstīta atklātā vēstule, bet, no otras puses, kultūras ministres Helēnas Demakovas un VKKF Literatūras ekspertu komisijas ekspriekšsēdētāja Raimonda Brieža pamatīgas un izsvērtas atbildes. Varbūt tiem lasītājiem, kas nav iedziļinājušies literatūras un grāmatniecības finansējumā, kā arī situācijas būtībā, daudzie skaitļi, programmu un mērķprogrammu raibums šķita pat mulsinošs, tomēr publiskās sarakstes lielākais ieguvums bija strukturētais situācijas izklāsts. Nebūtu slikti, ja šādi pārskati taptu arī par citām nozarēm.
Domāju, ka literātiem, kas nereti kurn par stāvokli savā kultūras lauciņā, šī informācija radīja vielu pārdomām, tāpat kā Raimonda Brieža teiktais, kas faktiski dokumentāli apstiprina literātu sarīkojumos vērojamo stagnāciju – literatūras nozarē dzimst ļoti maz projektu, kuri būtu mūsdienīgi, 21. gadsimtam atbilstoši un konkurētspējīgi salīdzinājumā ar citu nozaru izrāvienu. Pēc piemēriem tālu nav jāmeklē – to pierāda kaut vai literāro un mākslas izdevumu proporcija – viens pats pelēkais godprātīgais literatūras kalpotājs veterāns Karogs pret mūsdienīgo, kvalitatīvi veidoto Studiju, Foto Kvartālu, Dizaina Studiju, Mākslu Plus. Lai arī profesionāli specifiska, šī viedokļu apmaiņa varētu būt noderīga, ja vien grāmatnieki to ņemtu vērā.
Šī nedēļa beidzas klusi, lai nākamajā dotu vietu priekam, lielam raibumam, par ko gādās jāņuzāļu smarža. Cerams, tā neatņems veselo saprātu mums un mūsu līdzpilsoņiem.