Vēl nupat ļautiņi staigāja satuntuļojušies un drūmu vaigu, bet šonedēļ, neraugoties pat uz to, ka maija saule sildīja visnotaļ simboliski – pavasaris pieteicis sevi ar visām iespējamajām ārišķībām.
Kaut ko svinēt vajag par katru cenu – to šai gada laikā zina visi, sākot no kulturēliem pļēgurotājiem, kas, pudelēm džinkstot, dodas samest pa lampu iespējami tuvāk dabas krūtij, pametot tur kaudzi atkritumu, beidzot ar pastulbiem motociklu īpašniekiem. Spriežot pēc šopavasar modē esošajām reklāmām – pārējai pasaulei dažu ļautiņu idiotiskā vēlme braukt, neievērojot nekādus ceļu satiksmes noteikumus, absolūti nenormālā ātrumā, ignorējot jebkādu satiksmes loģiku, esot jārespektē, citādi, nedod dievs, viens tāds aptaurēts šrotā iepirkta plirkšķa īpašnieka gars visu mūžu vazāsies tev līdzi. Domāju, ka šai ziņā mūsu kārtības uzturētājiem varētu pavērties plaša darba fronte. Varētu, piemēram, sarīkot semināru par ausu aizbāžņu pagatavošanu mājas apstākļos, kad daudzdzīvokļu namā jums virs galvas mītošais kaimiņš iecerējis pļaskas līdz rītam labas stereosistēmas pavadībā. Vai izsniegt gāzmaskas, lai būtu bez ģībšanas iespējams paiet garām centrāltirgus bomžu taboram. Jo kā gan viens pilsonis vispārējas demokrātijas apstākļos var aizliegt citam pilsonim čurāt biksēs turpat uz trotuāra, mežā apdzerties un imitēt mežacūku, dārdināt cauru nakti mūziku vai traukties uz mocīša tā, kā pašam šķiet labāk. Galu galā – pat Nora Ikstena savulaik kaut ko rakstīja par dzīves svinēšanu, nezinu gan, vai viņa ar to domāja šo pavasarim raksturīgo kretīnisko izrādīšanos.
Maijam piedien arī dažādu eiropeiski civilizētu tradīciju kultivēšana. Ko nu ar to padomju laiku modi – pie pieminekļa pulcēties tiem, kas cīnījās par dzimteni, klusi noskatoties tiem, kas cīnījās pret – zaudētāju lāsti debesīs nekāpj. Tagad, kad militāro parāžu laiks garām, klusi un mierīgi gluži kā kristīgā baznīca savos pirmsākumos uz pagāniskajām tradīcijām šajos datumos mēģinām uzaudzēt jaunas svinības – Mātes dienu. Pieļauju, kāds to ņem pilnā nopietnībā un pēc gadiem divdesmit, kad būs izaugusi tagadējo knēveļu paaudze, varbūt tas arī būs realizējies, tomēr pagaidām viss šķiet diezgan mākslīgs un sadomāts. Varbūt tāpēc, ka, pārlūkojot Mātes dienas sarīkojumu klāstu, tas viss ož pēc kaut kur jau piedzīvota banalitāšu komplekta, kas no nežēlastībā kritušā
8. marta vienkārši pārcēlies uz maija otrajām brīvdienām, īpaši neiesprindzinot smadzeņu pelēkās šūnas un paturot prātā jebkura komedianta zelta atziņu – visvieglāk un visdrošāk ir publiku saraudināt.
Man tomēr šķiet, ka, neraugoties uz visām mūsu pļāpām par latviešu lielo garīgumu, tauta šobrīd alkst elementāru izpriecu. It kā jau nav pieņemts runāt par vidēji statistiskā latvieša vēlmēm, tomēr nebrīnītos, ja kāds veiktu socioloģisku aptauju, un izrādītos, ka pēc garās ziemas cilvēki vienkārši vēlas nedaudz laimes, dullību un prieka. Un nebūt ne jau tādā sivēniskā formā, kā to minēju šo pārdomu sākumā. Šobrīd nav īsti daudz iespēju, kur un kā šo spontānā prieka vēlmi īstenot. Mūsu politiķi nekad nav pratuši piedāvāt nedz maizi, nedz izpriecas, par to nebūtu jābrīnās, tomēr kaut kā pietrūkst. Varbūt lielās un neprātīgās hokeja līksmības, kas milzīgās laika starpības dēļ kļuvušas par visnotaļ ekstrēmu nodarbi, gaidot līdz četriem rītā – būs/nebūs?
Varbūt vajag vienkārši vēl mirkli pacietības. Tieši pēc nedēļas Latvija spietos muzeju nakts pasākumos. Un vai nav savādi – tieši sausie, nabadzīgie, noputējušie, garlaicīgie un sazin vēl kādiem epitetiem apveltītie mākslas tempļi kļūs par spēku, kas tūkstošiem cilvēku liks doties aizraujošā pavasara nakts dēkā.