Dziesmu svētki šogad pienākuši uz Pasaules saules dziesmu viļņa. Jauniešu koris Kamēr... un diriģents Māris Sirmais ceturtdienas vakarā sarīkoja tādu uguņošanu Latvijas Universitātes Lielajā aulā, ka pēc tās Rīgai nedimdēt ir vienkārši neiespējami.
Pasaules saules dziesmas ausīs skan vēl šobrīd, komentāru rakstot. Galvenais tikai neieslīgt letiņiem raksturīgajā lielībā – esam labākie un lielākie dziedātāji, jo mūsu talanti būtībā balstās uz mūsu nevarības skrandām. Var tikai piekrist Raimondam Paulam, kas ceturtdien tiešraidē no Pasaules saules dziesmām Latvijas Televīzijas pirmajā kanālā diezgan skarbi pateica – nu cik var vest tādas zvaigznes kā Kančelli vai Desjatņikovu un rādīt, kā Māris Sirmais taisa brīnumus Universitātes aulā. Koncertzāles trūkums ir kauns visai valstij.
Šajā nedēļā viss pamatā virzījās tikai uz to, lai Rīga varētu dimdēt – filma un romāns par brāļiem Kokariem, pēdējie mēģinājumi un uztraukumi pirms ilgi gaidītā sākuma. Kā būs, to vērosim turpmākajās dienās, un atliek vien cerēt, ka svētki nepārvērtīsies mielēs nevienam šīs valsts pilsonim. Būtu arī labi, ja mūsu attieksmi nevarētu definēt ar pārfrāzētu prātulu – pēc dziesmu svētkiem kaut vai ūdens plūdi. Tiklīdz rīkotāji būs atvilkuši elpu, Neatkarīgās kultūras lappuses pēc svētkiem aicinās uz notikušā analīzi. Ir pietiekami daudz lietu – gan mākslinieciskas, gan organizatoriskas (estrāde, stadions, biļetes) ko nevar atlikt uz pēdējo brīdi. Kāpēc gan šie dziesmu svētki, pārmaiņas pēc, nevarētu kļūt par pēdējiem, pirms kuriem laikrakstus rotāja koši virsraksti – Lielā estrāde var sabrukt, svētki apdraudēti. Nākamie svētki jāsāk rīkot jau šoruden.
Bet tas viss vēl būs. Baudīsim vasaru, svētkus, atvaļinājumus un neaizmirsīsim, ka bez dziesmām Rīgā un citur Latvijā notiek visnotaļ aizraujošas lietas. Muzeji jaunnedēļ vērs vaļā vairākas izstādes – otrdien igaunis Andruss Jonass Rīgas mākslas telpā piedāvās lietas, kas noteikti piesaistīs laikmetīgās mākslas fanus, bet ceturtdien francūža Žana Lirsā daiļrade Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā pulcēs gobelēnu cienītājus. Abiem šiem notikumiem pa vidu kas pavisam savdabīgs. Trešdien grāmatu namā Valters un Rapa tiks spēlēts teātris – Vecpilsētas teātris piedāvās jauniestudējumu Spēle ar brāļiem pēc Anšlava Eglīša darbu motīviem.
Gribētu cerēt, ka dziesmu svētku laiks ar savu pacēlumu varētu kļūt latviešiem par tādu kā savdabīgu klikšķi smadzenēs. Lai nāktu atskārsme, ka tas, kas šajās dienās mutuļos Rīgā, nudien nav vajadzīgs kādiem šmurgulīgiem pipļukiem no Britu salām, kas savā valstī veido bomziskā lumpenproletariāta svēto un nesatricināmo bāzi, bet te atbrauc lēti piedzerties un izkauties, vai solīdiem kultūrtūristiem. Nevajag klanīties ne vieniem, ne otriem, jo dziesmu svētki vajadzīgi mums pašiem. Pēc identitātes un pašapziņas izslāpušajiem tā ir lieliska iespēja atrast latviskās atslēgas. Tāpēc nepārvērtīsim svētkus par klanīšanos vai žēlu vaimanāšanu, par etnogrāfisku indiāņu rezervātu. Nepļāpāsim par identitāti, darīsim tā, lai pēc tās izslāpušajiem rodas vēlme šai identitātei pievienoties, nevis novērsties kā no kaut kā gluma, lišķīga un visiem vējiem iztapīga.
Leģendārs ir nostāsts par Krišjāni Valdemāru, kurš savulaik Pēterburgā pie savām kopmītnes durvīm piesprauda uzrakstu "latvietis". Iztiksim šobrīd bez teiksmām. Cik latviešu tagad pie savām durvīm varētu piespraust šādu uzrakstu? Un cik latviešu firmu rīkosies tikpat nesavtīgi kā tie Rīgas latviešu uzņēmēji, kas pirmajos dziesmu svētkos par velti guldināja un baroja koristus no visas Latvijas? Ja spēsim pieiet dziesmu svētku lietai ar sirdi nevis ar kalkulatoru, klusībā lēšot iespējamo varku, Latvija nepazudīs.