Labi cilvēki ir garlaicīgi, – reiz apgalvoja Imants Ziedonis. Droši vien tā arī ir. Labi cilvēki slēpjas. Viņi nemeklē, kur savu labumu pārdot, bet slēpj to acu dziļumos un izrāda klusā darbībā. No šīs klusās darbības iznāk lielas lietas.
Lielākās lietas, kas vien te var būt. Iejūtība, labestība... Pret savējo vai svešu. Daždien to var atrādīt vai konvertēt naudā. Kā, piemēram, pusgadā caur portālu ziedot.lv dažādas grūtības piedzīvojušiem saziedotie 1 102 194 lati. Bet tas ir tikai mazums, ko labi cilvēki Latvijā spēj. Un ne jau tik vien kā dot kaut ko no mantas tiem, kam grūti, vai tiem, kas pakrituši. Tik pat, ja ne vairāk vērta, ir, piemēram, labu cilvēku nesavtīgā spēja dot savu klātbūtni tiem, kas vieni, vai tiem, kas vientuļi savu tuvāko pulkā. Katrs no mums būs saticis ne vienu vien, kas goda vīrs vai goda sieva. Kāpēc tad mums šķiet, ka goda vīru ir maz?
Kāpēc acu priekšā arvien tā bilde, ko jau sensenos laikos zīmēja Arāju Jancis: «Cik ilgi gaļa katlā, tik ilgi draugi pie galda, bet tukšs katls, tukšs galds; bagātam ir daudz radu, bet nabagu paša brālis nepazīst. Ļaudis labprāt lej ūdeni pilnā mucā un lūdz uz maltīti tos, kam negribas ēst. Arī citi lieli kungi ir gauži laipnīgi pret tiem, kas ir pakrituši, kad tik no viņu kauliem vēl var ko nokrimst. Advokāts un žīdiņš, kas naudu izlienē, apsedz nabadziņu ar saviem spārniem un knābj tik ilgi, līdz pie viņa nekā vairs nav. Kad lapsa ienāk putnu kūtī un saka: «Labrīt, manas mīļās draudzenes!», tad vistām jāsargājas.»
Tāpēc, ka labiem cilvēkiem būtu jāatbalsojas politikā. Tāpēc, ka labi ļaudis uztur valstī cilvēcību arī tad, kad nav neviena cita, kas to uztur. Bet – viņi nevar pasauli salāpīt. Sevišķi, ja tie, kas, kā sacītu tas pats Arāju Jancis, no laimes muguras nokrituši, paliek grāvī un paši neceļas. Neceļas ij tad, ja labi ļaudis tiem sniedz roku vai pat pietiekamas iespējas tikt uz augšu. Labiem ļaudīm jāatbalsojas politikā. Jo tie, piemēram, nespēs būt labdari visiem, kam pensijas pietiek vien rēķinu nomaksai un varbūt zālēm, bet pārtikai pāri nepaliek. Viņu altruisma nepietiks, lai paceltu skolotāja, ārsta un zinātnieka statusu, ja valsts to nolaiž. Labu ļaužu nesavtīgai rīcībai nav svarīgs atalgojums, bet piemērs, ko no tiem ņem citi. Ja šis piemērs neko nemāca, tad tie citi sāk paļauties, ka varēs pilnībā pārtikt no labu ļaužu sirds dāvanām.
Un tad rodas arī tādi dāvinātāji, kas devalvē labu ļaužu devumu. Kuriem labdarība vairs nenāk no sirds, bet no aprēķina. Kuri kalkulē sevī labdara un patērētāja proporcijas. Kuri labdarību uzskata par savas publiskās sejas kopšanas līdzekli, par smēreļļu sev drošām sociālām attiecībām. Piemēram, ja monopolisti atbalsta visādas labas lietas, bet vienlaikus ziņo par šausminošu cenu kāpumu, tad šajā gadījumā, manuprāt, var runāt tikai par biznesu, nevis par labdarību vai mecenātismu. Šajā gadījumā faktiskie labdari ir tie, kas maksās lielos rēķinus. Šāda labdarība ir vien tehnoloģisks, bezdvēseles aprēķina process. Mūsdienu biznesa neatņemama daļa, kura savā filozofijā nav pievērsta pat Bila Geitsa lolotajam «kapitālismam bez rīvēšanās». Protams, laimīgs, kam kaut kas atkritis no Rokfellera, Sorosa vai kādiem citiem labdarības fondiem un organizācijām. Bet te rodas jautājums, kāpēc slavenākās valstis, kurās atrodas slavenākie labdarības fondi, valstis, kuras labdarībai gadā velta daudzus miljardus, gaužas par to, ka vairojas cilvēku vienaldzība citam pret citu. Tāpēc, ka arī no labdarības politikā atbalsojas tikai nauda. Nevis labi ļaudis.
Latvijā labi ļaudis pamatā nodarbojas ar tā saukto avārijas filantropiju. Palīdz slimiem, trūkumā nonākušiem, sociālās bedrēs iekritušiem… Politika pagaidām, labākajā gadījumā, taisa nopakaļ labiem ļaudīm. Bet, lai cik ar labi ļaudis neiepriecinātu, teiksim, bērnunamu bērnus, tie nespēj ar dāvanām, ekskursijām, nometnēm atrisināt bērnunama bērnu dilemmu kā tādu. Pat, ja labi ļaudis apmaksātu visas sarežģītās operācijas, viņi nespēj novērst cēloņus, kuru dēļ tā vai cita slimība kļuvusi par sociālu nelaimi, kuru dēļ tā sākta ārstēt tikai tad, kad kļuvusi akūta. Labu ļaužu devums ir nenovērtējams. Bet politikai tas acīmredzot šķiet tikai atzinīgu žestu vērts, tikai atsevišķās izpausmēs ierobežota rīcība. Nevis piemērs vai brīdinājums, kas pelnījis plašāku ievērību. Tāpēc labu ļaužu darbs pagaidām atduras politikā kā sienā.