Domāju, ka savus spriedumus par ārstiem un skolotājiem cilvēki pamatā veido, vadoties no savas personiskās pieredzes, no savas vai savu bērnu, tuvinieku tiešās saskares.
Žurnālistu, ārstu biedrību prezidentu vai KNAB priekšstatiem šajos uzskatos nav izšķiroša nozīme. Un paldies dievam, ka tā. Jo tādā veidā vismaz kādā šaurā sabiedrības lokā profesionālisms un cilvēcība saņem tādu attieksmi, kādu katrā gadījumā pelnījuši. Jo sevišķi, ja adekvātu kopvērtējumu nespēj sniegt ne profesionāļu kopumi, ne kontroles institūti. Tie savos atzinumos nav iemācījušies iztikt bez korporatīvas liekulības. Cunftes pašaizsardzība tiem tuvāka par to, cik perfekti viņu kantori darbojas vispārējo mērķu dēļ.
Žēl, ka Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis, vērtējot (Neatkarīgā, 14.05.2013.) KNAB inspirēto, ārstiemņēmējiem veltīto videoklipu, aprobežojas attieksmē «viņi paši zog». Un uzsver, ka medicīnā ir lielākas problēmas par ārstiem kukuļņēmējiem. Taču lielākās problēmas, piemēram, augstie pacientu līdzmaksājumi, ir veselības politikas problēmas, bet kukuļņemšana, ja tas vai cits profesionāļu kopums turklāt pats nespēj uzturēt ciešamu morālo vidi, nav tikai veselības politikas problēmas. Vienalga, vai maksājuši, kad nav nekas jāmaksā, 16% vai 0,16% pacientu. Man pietiek konkrētas, no pašu mediķu vides nākušas informācijas, lai nedomātu, ka šī videoklipa nolūks ir tik vien kā apzināti sarīdīt mediķus ar pacientiem. Un gribu es tik vien kā godīgu, pietiekami dziļu un profesionālu atklāsmi – kādas nacionālās zinātnes, izglītības un veselības politikas īpatnības nevis stiprina, bet grauj sabiedrības garīgo pamatu.
Vienā no Krievijas guberņām tapusi likumdošanas iniciatīva, kura paredz aizliegt balotēties pašvaldību un federāla līmeņa pārstāvības orgānos tabakas un alkohola ražotājiem. Tāpat paredzēts liegt tiem nodarboties ar labdarību. Man šī iniciatīva liekas diezgan pastulba. Tomēr tā ir kādu milimetru tuvāk problēmas cēlonībai vai vismaz nav tik dekoratīva un tāla no reālām principiālas īstenošanas iespējām kā skanīgie priekšlikumi liegt smēķēt bērnu klātbūtnē un tirgot alkoholu jauniešiem.
Ne tāpēc, ka šie priekšlikumi zemē metami, bet tāpēc, ka to efektivitātei nav atbilstoša konteksta un patiesas (tostarp mediķu) gribas. Piemēram, man šķiet, ka atkarību profilakse šeit ir vēl sliktākā stāvoklī nekā veselības profilakse vispār. Vesela miesa varbūt vēl ir ārstu kopuma prioritāte, par ko stipri šaubos, taču tā vairs nav veselības politikas prioritāte. Nevesela miesa bojājot garu. Ar to gribu teikt, ka fragmentāras refleksijas un aktivitātes, kas neiekļaujas konkrētā nākotnes stratēģijā, nevar uzskatīt par pietiekamu un profesionāli neatkarīgu situācijas novērtējumu.
Un, ja jau tieši Ārstniecības likumā teikts, ka ikviens «ir atbildīgs par savu, tautas, savu tuvinieku un apgādībā esošo personu veselību», un ja vēl tur teikts, ka veselība ir «valsts un tautas pastāvēšanas un izdzīvošanas dabiskais pamats», tad jādomā, ka tieši mediķu vide ir šīs atbildības pamats un veidotājs. Oficiālā statistika to pagaidām neuzrāda. Bet, sekojot līdzi tam, cik pilnīgi ģimenes ārsti, slimnīcu personāls utt. ievēro tiem noteiktās normas, var pieņemt, ka šos likumus rakstījuši ļaudis, kuri nav pamanījuši, ka laiks iet, bet turējušies pie uzskatiem, kurus ņēmuši no XIX gadsimta vai starpkaru literatūras. Literatūras, kura uzskatīja skolotājus, ārstus un radošus cilvēkus par pilsoniskuma un inteliģences pamatu. Pilnīgi iespējams, ka šobrīd pilsoniskāks ir bomžu kopums. Jo tam, neraugoties uz bezrezultativitāti būtiskajā (sabiedrības kvalitāte, tostarp veselība), nav tik daudz pretenziju pret valsti. Tādā gadījumā šiem profesionāļu kopumiem skaidri jāpasaka cilvēkiem, ka cīņā pret sabiedrības morālas degradācijas pazīmēm šobrīd ir naivi cerēt uz tiem, uz kuru stāju un attieksmi pret garīgām vērtībām allaž cerēts – skolotājiem, ārstiem, kultūras darbiniekiem…