Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija vakar vienprātīgi atbalstīja Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča priekšlikumu neaplikt ar algas nodokli brīvprātīgu darba devēja palīdzību naudā darbiniekam vajadzīgo zāļu iegādei.
Saeimas komisijas pirmā šā gada sēde Andra Šuvajeva vadībā notika tik draudzīgi, cik tas vispār iespējams. Neviens no Saeimas deputātiem un uz sēdi uzaicinātajiem valsts un nevalstisko iestāžu pārstāvjiem neizteicās pret Valsts prezidenta piedāvātajiem grozījumiem likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”, taču atzīmēja vairākas neskaidrības, kā šo piedāvājumu saprast un izpildīt. Tāpēc priekšlikuma precizēšanai paredzēja apspriešanas laiku, kādu dos likumprojekta izskatīšana trijos lasījumos.
Valsts prezidenta iesniegumā Saeimai teikts, ka “daudzi Latvijas iedzīvotāji saskaras ar finansiālām grūtībām, iegādājoties nepieciešamos medikamentus, it īpaši pacienti ar smagām un retām slimībām, kuru ārstēšanai nepieciešamie medikamenti ir dārgi un nepieciešami ilgā laika periodā". Tāpēc Valsts prezidents ierosina, ka “gada ienākumā netiek ietverta un ar iedzīvotāju ienākuma nodokli netiek aplikta darba devēja darbiniekam vai viņa apgādībā esošai personai piešķirta palīdzība naudā medicīnisko tehnoloģiju iegādei".
Vienkārši sakot, lai par pieciem vai 50 tūkstošiem eiro zāļu iegādei varētu nopirkt zāles par šādu cenu, nevis vai nu pusi naudas samaksāt nodokļos un nopirkt divreiz mazāk zaļu, vai samaksāt divreiz vairāk naudas par iecerēto zāļu porciju. Runa lielākajā daļā gadījumu ir par zālēm, kas medicīnas birokrātu valodā nosauktas par vienu no medicīniskajām tehnoloģijām. Varbūt dažos gadījumos šādi apmaksājamas kļūtu operācijas, kas arī ir medicīniskas tehnoloģijas.
Palīdzības naudas izmaksāšanai paredzēti divi galvenie nosacījumi. Pirmais, ka izmaksa patiešām ir uzņēmuma vai uzņēmēja ziedojums uz viņa rēķina, ko valsts nekompensēs ar uzņēmuma ienākuma nodokļa atlaidi. Otrais, “ka medicīnisko tehnoloģiju iegādes nepieciešamību ir apstiprinājis ārstu konsīlijs". Tas, savukārt, paredz veselu buķeti ar dokumentiem, bez kuriem ārstu konsīlijs nevar ne sanākt, ne beigt darbu. Starp šiem dokumentiem jābūt apliecinājumiem, ka ārstēšanu neapmaksā ne valsts, ne apdrošinātāji un ka neko neatlīdzinās Valsts ieņēmumu dienests.
Citiem vārdiem sakot, valsts neļaus apiet parasto algas nodokļu slogu gadījumos, kad pacients pierakstīts pie valsts apmaksāta ārsta pēc gada vai pēc mēneša un tāpēc gribētu samaksāt pats par ātrāku (dažkārt labāku, dažkārt savādāku) piekļuvi ārstiem, kā arī izmeklēšanas un ārstēšanas procedūrām. Šādi izdevumi jāsedz no ienākumiem, kas darba ņēmējam palikuši pāri pēc nodokļu nomaksas.
Valsts nodokļu ieņēmumi patiešām būtiski saruktu, ja darba devējiem tiktu ļauts kompensēt jebkurus ārstniecība izdevumus viņu darbiniekiem un darbinieku ģimeņu locekļiem. Proti, darba devēji tad samazinātu regulāro atalgojumu. Tajā izdevumi par medicīnas pakalpojumiem jāiekļauj gluži tāpat kā par pārtiku, mājokli utt. Daudzos gadījumos algas var būt nesamērojami mazākas par tagadējo tagadējo medicīnas pakalpojumu reālajām cenām un grūti pārmest cilvēkiem, kuri nespēj ikdienā neiztērēt visu naudu, bet veidot uzkrājumus slimību, ugunsgrēku u.tml. gadījumiem. Ja valsts atļautu darba devējiem apmaksāt visus viņu darbinieku izdevumus medicīnai, pirmkārt, bez nodokļiem, un, otrkārt, vēlāk - tikai tad, kad šie izdevumi jāveic, darba devēji sāktu maksāt vēl mazākas algas, kam darba devēji piekristu.
Tūlītēji ietaupījumi vilina, bet ilglaicīgi funkcionēt tāda sistēma nevar, jo mūsdienu medicīnas spējas ģenerēt rēķinus par ārstēšanu tālu pārsniedz gan pacientu, gan viņu darba devēju, gan valstu maksātspēju. Kā iesniegumā Saeimai atzinis arī E. Rinkēvičs, “pašreizējās valsts budžeta iespējas veselības aprūpes jomā ir ierobežotas".
Gan priekšlikuma iesniedzēja pārstāve, Valsts prezidenta padomniece likumdošanas un starptautisko tiesību jautājumos Kristīne Līce, gan Saeimas deputāti, gan Finanšu ministrijas un Veselības ministrijas amatpersonas, gan pacietu organizāciju aktīvisti, kuru ierosinājumus Valsts prezidents pārvērtis savā priekšlikumā, gan Latvijas Darba devēju konfederācijas pārstāvji vienojās ļoti optimistiskā skatījumā uz likumdošanas iniciatīva sekām. K. Līces vārdiem runājot, “šis nodokļa atbrīvojums piedāvātu vēl vienu iespēju, kā varētu atbalstīt pacientus, ja tam nepieciešamas medicīnas tehnoloģijas, kuras valsts neapmaksā un veicinātu pēc iespējas ātrāku pacienta atgriešanos darba tirgū”. Realitātē tomēr jārēķinās ar to, ka dārgās ārstēšanas sekas vairumā gadījumu būs nevis izārstēta pacienta atgriešanās darbā, bet apārstēta pacienta noturēšana dzīvē. Dārgā ārstēšana vērsta uz gadījumiem, kad palikt dzīvam ir problemātiski. Savukārt uz daudz vienkāršākajiem un lētākajiem gadījumiem, kad savlaicīga un kvalitatīva ārstēšana patiešām padara cilvēku praktiski veselu, piedāvātais jaunievedums neattiecas nekā.
Citiem vārdiem sakot, finansiāla piedalīšanās darbinieku ārstēšanā drīzāk kļūs par ļoti solīdu veidu, kā atlīdzināt viņiem par darba ieguldījumu un no viņiem kā darbiniekiem atvadīties.
Ne priekšlikuma iesniedzējiem, ne valsts amatpersonām un ne darba devēju organizācijas pārstāvjiem nebija ne aptaujās iegūtu, ne uz analoģijām ar līdzīgām situācijām bāzētu priekšstatu par jaunieveduma izmantošanas biežumu vai retumu.
Apspriešanās dalībnieki uzsvēra to, ka darba devēju maksājumiem jānotiek pilnīgi brīvprātīgi, neuzņemoties nekādas saistības ne pret slimajiem cilvēkiem, ne pret valsti, ka slimnieki un valsts turpmāk rēķināsies ar darba devēju maksājumiem gan par konkrētajos gadījumos, gan par slimniekiem kopumā. Lai uzņēmēji maksā, cik grib un cik var, bet valstij jācenšas palielināt medicīnas budžetu, lai šādu maksājumu vajadzība iespējami drīz atkristu.
Ar šaubām tika apvīts nosacījums, ka jaunievedums attieksies tikai uz privātuzņēmumu darbiniekiem. Proti, uz cilvēkiem, kuru labā cits cilvēks ziedo savu, nevis valsts naudu. Valsts iestāžu un uzņēmumu vadītājiem nav nekādas savas naudas, ko viņi varētu ziedot. Tomēr deputātiem ļoti gribētos aplaimot valsts kalpotājus. Skanēja apsvērumi, ka valsts skolu skolotājas taču nedrīkst atstāt sliktākā stāvoklī nekā privātveikalu kasieres un ka Komerclikums nešķiro valsts un privātās kapitālsabiedrības.
Skaidrojumu gaida arī tas, ko uzskatīt par darbinieka apgādājamiem, kuru ārstēšanai izmaksāto naudu neaplikt ar nodokļiem. Pēc nodokļu likumdošanas apgādājamie nevar būt pensionāri, kurus apgādā valsts, bet Civillikums paredz pieaugušo bērnu gādību par vecākiem bez atrunas par pensijām.
Kopumā ņemot, Valsts prezidenta priekšlikumu varētu pielīdzināt dobītei, kurā daži veselības un cilvēkmīlestības ziedi uzplauks kopā ar pārpratumu un skaudības nezālēm.
