Nekas nav labāks par kriminālvajāšanu. Tā neprasa nekādas pūles. Dabū tai atļauju, sēdi ministrijā un grauz nagus. Mediji vajās tavā vietā. Ne velti arī vairāki juristi apsveic šo procesu kā iespēju, kas aiztaupa profesionālus pūliņus kāda vajāta nabadziņa darbības izmeklēšanas, viņa notiesāšanas vai attaisnošanas dēļ.
Kam censties, ja var neterminētu starpstāvokli, proti – šo vajāšanu kā tādu – izsludināt par sodu? Un runa nav par personas ierobežošanu izmeklēšanas labad, bet par to, ka taksometros tagad ir iekāpšanas tarifs, maksa par neko. Ieraudzījis tamlīdzīgas lietas, ministrs Sprūdžs nosprieda, ka tiesu sistēmai te būtu ko mācīties. Kamdēļ vest vajāto līdz galapunktam (tiesai), ja viņu var aptīrīt jau kopš iekāpšanas (vajāšanas) brīža? Tam jādabū pa muti jau pirmstiesas procesā. Tiesiskuma koalīcijas vairākums Saeimā šo pieeju atbalstīja. Līdz ar to beidzot publiski atzina, ka kriminālvajāšana koalīcijas uztverē nav tik daudz Temīdas (taisnas tiesas, vainas noskaidrošanas), cik politikas kompetencē. Tas, kuru sākts vajāt, ir apriori slikts un jau vainīgs.
Diemžēl Saeimas vairākums pagaidām nav koalīcijas vairākums. Sprūdžs aplauzās un apvainojās. Manuprāt, vajadzēja tik vien kā būt vēl konsekventākam. Neliekuļot, neslēpties aiz valdības sēžu zālē pie griestiem noliktā saukļa, bet, solidarizējoties ar kolēģiem, iesniegt virkni likumprojektu, kuri būtu adresēti traucējošiem cilvēkiem konkrēti. Tas, ka Latvijā spēkā jau ir krietni daudz (saskaitīju septiņus) it kā vispārībai adresētu, bet konkrētu atsevišķu personu vai darbību noteiktu (neskaitot lobiju inspirētos) likumu, manuprāt, bojā smuko tiesiskuma bildi. Aiz kaislībām Lemberga dēļ likumdevējs vairs neredz mežu. Un sāk politiskas intrigas transformēt tiesiskās normās. Sprūdža ideja, manuprāt, veicina ne jau perfektu un principiālu tiesu sistēmas darbu, bet stutē izmeklēšanas vājumu, lietu izskatīšanas vilcināšanu, stukaču savtīgu entuziasmu un tiesu sistēmu kā politisku rēķinu kārtošanas palīglīdzekli. Tiesiskās koalīcijas vairākums to akceptē. Turklāt ar entuziasmu. Jo pat neiedomājas papildināt Sprūdža ideju ar atgriezenisko saiti. Proti – atbildību (valsts??) par cilvēka dzīves un karjeras gandēšanu, kas iestājas gadījumā, ja vajātais top attaisnots.
Varbūt es domātu citādi, ja Edmunds Sprūdžs būtu eksponējis savu ideju vispārējā kontekstā, attiecinājis to uz šo kontekstu un arī sevi šajā kontekstā. Varbūt tad šajā sakarā nāktu prātā kāds labāks par Nikolaju Otro, kurš, pirms atlaist Otro domi, lika aizsūtīt katorgā sociāldemokrātu un zemnieku deputātus par to, ka šie bija pret viņa reformām. Pagaidām nav skaidrs, kāpēc man esošajā kontekstā būtu jāpieņem, ka kriminālvajāšanas cēlonis šādos gadījumos ir apriori tiesisks, nevis politisks. Tāpēc, ka tā apgalvo vara? Vara, kurai nav uzticības, kura nemitīgi eksponē iekšējas intrigas, nevis valsts mērķus? Kura selekcionē tos, uz kuriem krīt aizdomu ēna, pēc partijas piederības un tāpēc padara par farsu vecajā Eiropā reiz kaut cik cienīto morālo principu – tautas pārstāvis, uz kuru krīt kaut kāda ēna, ja ar neatkāpjas, tad paiet malā, kamēr situācija tiek noskaidrota. Manā uztverē valsts izmantošana, varas izmantošana savtīgai, bezrezultatīvai atsēdēšanai, tautas uzticības bezjēdzīga valkāšana būtu skaitāmas pie smagiem, ja ne krimināliem, tad morāliem noziegumiem. Šķiet, tieši tādēļ, lai augšminētā nebūtu, lai deputāts un viņa lēmumi varētu būt taisnīguma piemērs, viņš tiek uzskatīts par īpašu tiesību subjektu. Bet, kamēr meli uzdodas par taisnību un runā tās vietā, tikmēr nav ko sevišķi brīnīties, ka kriminālvajāšana no ceļa uz taisnību top par PR elementu partiju un personu savstarpējās cīņās.
Ko tad darīt ar deputātiem, pret kuriem uzsākta kriminālvajāšana? Tiesāt. Vai arī mainīt politisko modi, politisko kultūru tā, lai aizdomu ēna, kas krīt uz šiem īpašajiem tiesību subjektiem, top tautas pārstāvju vidē par vispārēju (!) morālas dabas problēmu. Pēdējā pazīmes nav manāmas.