Viens no iepriekšējiem konservatīvu ideju institūta Populares Latvija un SKDS pētījumiem bija veltīts Latvijas sabiedrības izvēlēm. Tajā tika noskaidrots, ka mums patīk uzdoties par tiem, kas neesam.
Jaunākais PL un SKDS pētījums Laba skola: vēlmes un vērtējums savā ziņā apliecina iepriekšējā rezultātus. Ja 43% aptaujāto uzskata, ka par viņu atvašu mācību līdzekļiem pilnībā jāgādā valstij un līdzīgi domā arī 34% cilvēku ar augstiem ienākumiem, tad skaidrs, ka bez mammas – valsts – tie nav gatavi pašnoteikties ne liberāli, ne konservatīvi.
Tajā pašā skolas pētījumā 16,9% aptaujāto uzskatījuši, ka skolā jāmāca atdot dzīvību par Latviju, bet 61,1%, ka tas skolās nav jāmāca. Izrādās, 78% ļaužu ir ārkārtīgi viegli gvelzt par lietām, kas visai nosacīti ir iemācāmas kādā iestādē un ar kurām turklāt spekulējuši visi režīmi, kam nav bijis slinkums padarīt dzīvību par nāves maiņas naudu. Pirms sākt runāt par to, kam te jāmāca mūs cēli un pareizi mirt, jāatceras, ka ij šiem 78%, ij visiem citiem bija un aizvien ir daudz iespēju bez mazākā dzīvības apdraudējuma atdot kādu daļu sevis vispārībai, kaut vai Ceturtā maija Republikas dēļ. Padarīt to par pērli, par tādu vērtību, ka spekulācijas, kam īsti jāgādā par nāvi šīs Republikas dēļ, kļūst liekas. Vai varbūt šie ļaudis domājuši par ziedošanos kādai nereālai Latvijai?
Ne velti teic, ka gļēvuļi mirst tūkstoš reižu un da par jebko (par dzimteni tikpat cēli kā par lieku rubli), bet varoņi – tikai vienu reizi. Tā ka vairāk skaidrības būtu devis jautājums – kur un kam Latvijā jāmāca varoņi?
Es zinu gan dažus cilvēkus, kuri bez pozas un reklāmas aizlieguši sevi savu mīļo dēļ. Domāju, ka te vēl diezgan tādu, kuri, ja nāksies, bez kurnēšanas dosies meklēt kādu ierindnieku Raienu vai, ja kas, nedomās par sevi, sargājot kādus vispārīgus svētumus un simbolus. Varbūt pavārte būs bijusi labāks viņu rīcības noteicējs nekā skola vai patriotisks amats. Vienīgais, gribētos, lai valsts pati nedevalvē savu vērtību līdz kādam faktiskas neesamības līmenim. Arī «zēni no Nordeķu priedēm, Zvaigžņu un Rēveles ielām» (A. Čaks) var sākt domāt, ka brīvība, ko tie šķitās zvejojuši tautai, bijusi vien kauls, ar ko tai aizbāzt muti kā sunim. Ja nav, kas māca varoņus, ja neizdodas saturēt ne valsts, ne arī savu pašcieņu tad, kad dzīvībai nekas nedraud, ja valsts sadzīvē pietrūkst stājas un rīcības piemēru, tad vēl jo vairāk, lai varētu godam nomirt, būtu jātur godā dzīvības vērtība. Turklāt man šķiet, ka tie, kas gļēvi radīt dzīvību, būs gļēvi arī nāves priekšā. Un Latvijā ir sevišķi labi redzams, ka nevis iespēja doties nāvē, bet tieši nespēja radīt dzīvību kļūst par pastāvēšanas problēmu.
Ar nāvi kā likums dižojas tie, kas paši vis negrib ne upuri būt, ne upurus nest. Tāda plātīšanās faktiski nav ne politikas, ne stājas, bet varbūt viktimoloģijas, kas pēta to apstākļu kopumu, kuri rada upuri, kuri nosaka upura psihisko stāvokli un uzvedību, darīšana. Vai arī tas ir kādu suicidālu noskaņojumu izpētes iemesls. No šādas ņemšanās kāds tiešām var tikt apsēsts, kā savā blogā raksta Viesturs Rudzītis, ar ticību, «ka dzīvības atdošanā ir kāds automātisks labums iekšā. Tā vietā, lai ietu mežā pēc malkas, tu sevi nogalini, un visi tavējie ir atbrīvoti no kurināšanas izmaksām visu atlikušo dzīvi».
Var jau būt, ka tas ir to vērts – risināt šādas lietas, apgādājot sevi ar «tukšumu, kur viss ir iznīcināts» (Ž. Bataijs). Droši vien var saprast pacilātību un «svētuma» leksiku, kas saistās ar ziedošanos tēvijas dēļ. Droši vien skolai tiešām ir sava daļa pie dzimtenes mīlestības. Bet vienlaikus der turēt prātā, ka vēl tuvā pagātnē visskaļāk par atdošanos «kopējai lietai» gandrīz vieniem un tiem pašiem vārdiem sauca Ļeņins un Hitlers. Ar to gribu teikt, ka aicinājumiem ziedoties «kopējai lietai», ja vien šī griba neizriet no patiesas katra cilvēka individuālas ticības, ir ideoloģiskas dresūras un koncentrācijas nometņu piegarša. Varbūt nav grūti iedomāties kādu kolektīvu kazarmu (skolu), kurā no cilvēkiem taisa lielgabalu gaļu. Taču runas par nāves pielietojamību parasti sākas tur, kur nav pietiekami ieguldīta dzīvība, kur tās vērtība nedabū atklāties, kā pienākas.