Kārtējā SKDS reitingu cepienā vērts izcelt tikai Vienotību (janvārī 15,8%, martā – 10,4%) un Reformu partiju (3,5%/1,6%). Vienotību tāpēc, ka vadošā partija acīm redzami nespēj mobilizēt savu iespēju resursus, kas tai jaudīgāki nekā citiem.
Reformu partiju tāpēc, ka partija, kuras reitings jau tā svārstās statistiskās kļūdas ietvaros, pāris mēnešos pamanās to pašu mazumiņu samazināt divas reizes. Visas pārējās Saeimas partijas svārstījušās savas rutīnas robežās. Ja ar ZZS (martā 10,8%) apsteigusi Vienotību, tad tas nav vis pašas ZZS, bet vispārējo svārstību nopelns. Savukārt SC reitinga (25,1%, 23,3%) svārstības nosaka tas, ka apvienības figūra sāk mazliet izplūst, kādēļ tai ir zināmas problēmas ar pašas stabilo elektorātu. Nekas, gan Vienotība papūlēsies, lai SC pēc pāris mēnešiem izskatās saņēmusies. Vismaz Rīgā.
Jo gan Vienotības, gan RP reitinga kritumu manā uztverē galvenokārt nosaka tas šo partiju publiskais tēls, ko radījusi šo partiju tiešā darbība valdībā un parlamentā. Cilvēki vērtējuši to, kā šīs partijas veic savus tiešos pienākumus. Pārējie faktori ir nebūtiski. Arī kompromata spaiņi, ko publikai piedāvāts izdzert uz tās vai citas partijas veselību. Man šķiet, ka kompromats vispār zaudē savu efektivitāti. Pat kā taktisks antikampaņas elements. Cilvēki ir atdzērušies mēslus, sapratuši, ka kompromats raksturo tikai cīņu par varu, nevis cīņu par labāku varu, sapratuši, ka kompromata pasūtītāji kā likums nav ne ar ko labāki par tā adresātiem… Atmaskotāji nav gaismas nesēji. Es neteicu, ka šāda informācija ir bezvērtīga. Es teicu – ja šādas informācijas nolūks ir tik vien kā atstāt kādu aiz strīpas, ja tai nav nekādu morālas vai tiesiskas dabas seku vispārējā ainavā, tad ar laiku tā pārstāj būt efektīva.
Pirmkārt, saskare ar sabiedrību. Vai tad Vienotība un tās sastāvdaļas nav daudzkārt teikušas, ka tā ir būtiska Saeimas, varas partiju problēma? Tad kāpēc ne Vienotība, ne RP nav iemācījušās komunicēt ar sabiedrību pašas sev par labu? Kāpēc varas pārstāvji, vara pārstāj būt tiešās informācijas avots un padara par tādu avotu starpniekus – ekspertus, politologus, žurnālistus? Es pavirši paskatījos mediju saturu pirms piecpadsmit gadiem un tagad. Varasvīru, amatpersonu, augstu ierēdņu raksti tur bija skaitā apmēram četri pret vienu par labu iepriekšējam laikam. Jā, daļa no šiem cilvēkiem tagad iecienījuši sociālos tīklus. Paskatījos arī tur. Atvainojos, bet pamatā atradu pavirši apdomātas pļāpas, kuras nekādu amatam atbilstošu autoritāti negarantē. Tāpēc, piemēram, ja Valdis Dombrovskis stāsta, ka valstij «veiksmes stāsts» ir (!), bet sabiedrībai viņš to sola (!) bez kādas atbildīgas argumentācijas, ir dabiski, ka viņa partijas reitings krīt. Tāpēc, ja stabilizēt finanšu plūsmas uz nodokļu maksātāju un viņu dzīves līmeņa rēķina valdība metas uz karstām pēdām, bet tai ilgi jādomā, vai glābt uzņēmumu, kurā strādā vairāk nekā 2000 cilvēku, ir dabiski, ka varas partiju reitings krīt. Tāpēc, ja Saeimas spīkerei šķiet, ka 2015. gada prezidentūra ES «nav pozīcijas vai opozīcijas jautājums, tas ir Latvijas valsts jautājums», bet līdz šim viņai, piemēram, demogrāfiskā bedre, emigrācijas apjoms, krīzes sociālekonomiskās sekas, divkopienu sabiedrība... nav šķituši «valsts jautājumi», kuru dēļ būtu vērts vienoties, tad būs dabiski, ja koalīcijas partiju reitingi kritīs arī turpmāk. Arī tāpēc, ka šīs vai citas lietas tiek sabiedrībai atklātas vien varas pašmērķu, nevis sabiedrības vērtību, konkrētu ieguvumu līmenī.
Otrkārt, iekšējā komunikācija. Acīmredzot RP nejūt nekādu pienākumu padarīt savus ministrus saprotamus un pieņemamus. Man šķiet, ka tieši no partijas lielā mērā ir atkarīgs, vai tās ministru pravietojumi, no vienas puses, un publikas apsaukāšanās, no otras, spēj pāraugt abpusējā profesionālā diskusijā vai nespēj. Bet RP uztverē tās ministri droši vien ir tikai funkcijas, nevis noteiktas partijas pārliecības nesēji. Acīmredzot RP šīs pārliecības par valsts ceļu arvien nav. Kāds var būt reitings partijai, kuras forma izskatās pēc podporučika Kižē? Ir nekāda? Lai gan – tieši RP ministri un arī Viņķeles kundze atklāj vēl vienu problēmu. To, ka ministrijas vairs nav stabilas civildienesta šūniņas, kas spēj nodrošināt profesionālu nozares pārvaldi. Tās vairs nespēj būt pat saturīgas kārtējā ministra svītas. Acīmredzot ir sasniegta kāda kritiskā masa, kad profesionāļi ministrijās paliek mazākumā. Iepretī kārtējā ministra pietuvināto un ministru maiņās izdzīvojušo gadījuma rakstura ļaužu slānim. Ja ministrs ir vājš menedžeris, tad tāda ministrija padara viņu ļaužu acīs vēl vājāku.
Treškārt, kādi reitingi var būt partijām, kuras uzskata varu, vairākumu par autoritātei pietiekamām lietām un skatās spogulī tikai īsi pirms vēlēšanām? Droši vien tās apzinās, ka publika te pārlieku ļaujas emocionālai iniciatīvai. Tāpēc arī savas kampaņas tās būvē, rēķinoties pamatā ar emocionālo spiedienu. Taču, ja partijām starp vēlēšanām nav šai pieejai alternatīvas argumentācijas, tad partijas sevi tās pašas publikas acīs devalvē. Kādi var būt reitingi partijām, kuras sevi no kampaņas kampaņā tuvina lielākā kretīna līmenim? Tostarp, kas traucē Vienotībai, RP u. c. kategoriski un pārliecinoši noraidīt publikas, žurnālistu, konkurentu, arī ekspertu… pieņēmumus? Nekā, partijām pat šādā situācijā pietiek ar reklāmu un tās ļauj, lai to tēlu faktiski veido emocionāli oponenti. To laikam sauc par NoelasNoimanes klusēšanas spirāli. Tikai šajā gadījumā nerunā vis mazākums, bet agresīva, skaļa, emocionāla mazākuma spiediena priekšā faktiski klusē vairākuma deleģētie. Acīmredzot, vai nu varu gribas ļoti ļoti, vai arī patība ir tik sīka, ka bailēs no šā spiediena šķiet vērts noglabāt sirds dziļumos ij profesionālismu, ij atbildību, ij spēju objektīvi un godprātīgi skaidrot notiekošo ne vien kampaņas, bet visa sasaukuma laikā.