Tas notika laikos, kad zirgs kļuva par galveno Eiropas liellopu un visā kontinentā panesās zirdziska mode. Visu valstu ārstu biedrības publicēja atzinumus, ka zirga gaļa ir vislabākā, bet tādi lopi kā vista lāgā nav ne putni, ne gaļa.
Latvijā neviena kautuve, neviena ražotne netika slēgta, neviens veikals nezaudēja tirgošanās licenci par to, ka, bezmaz masveidā un organizēti izlikdamies par nezinīšiem, mānījuši savus klientus un patērētājus. Par to, ka blēdījušies ar preču sastāvu vai uzdevuši desas par gaļas produktu. Par to, ka zaudējuši savas jomas profesionālo atbildību, godu un cieņu, degradējuši savu amatu. Tā vietā, lai nopeltu blēžus, visi skaitīja mantras: «zirga gaļa», «zirga gaļa»…
Uz apakškomisijām ķertā Saeima nodibināja «zirga» apakškomisiju, kura secināja, ka anonīma zirga gaļas klātbūtne tā saucamajos gaļas izstrādājumos uzskatāma par nozīmīgu elementu valsts koncepcijā cīņai pret cūcību. No vienas puses – pie cūkām ij politikā, ij desās varen pieradušie latvieši varētu justies šokēti, ja tiem vienā jaukā rītā tiktu atklāti pavēstīts, ka desu (ne politikas) paradigma mainās no cūku paradigmas uz zirgu paradigmu. No otras puses, slēpta, pakāpeniska pāreja no citām gaļām uz zirga gaļu, kurā ir visvairāk olbaltumvielu un puse Mendeļejeva tabulas (kālijs, fosfors, nātrijs, varš, dzelzs, magnijs…), varētu būtiski spēcināt latviešu miesu un garu cīņā pret visādām cūcībām. Vai tā korupcija, vai lauku tukšums. Slēpta zirga gaļas klātbūtne vajadzīga tādēļ, lai latvieši domātu, ka šis spars nāk no viņu pašu iekšām, no viņu es iekšējas attīstības.
Tostarp neviena kautuve, neviena ražotne, neviena tirgotava netika slēgta cūcības dēļ.
Savukārt Eiropas Komisija nedomāja tik provinciāli. Tā domāja ģeopolitiski un izdeva direktīvu, kurā saistīja zirga gaļas ēšanu ar mūsdienu antropoplūsmām. Ar to, ka Eiropas, sevišķi Austrumeiropas, tautas atgriežas nomadu kultūrā. Bet šo kultūru, cik zināms, uzturēja zirga gaļa. EK izteica nožēlu par to, ka Eiropas sabiedrība pat gaļas ēšanas lietās joprojām ir pārlieku sadrumstalota un nav tik attīstīta, lai normāli uztvertu mūsdienu transporta līdzekļu (automašīnu, vilcienu, kuģu) pulverveida atrašanos desās un citos par gaļas produktiem dēvētos izstrādājumos. Tāpēc EK noteica, ka ikvienam jaunajam nomadam jāved līdzi zirgs. Lai tad, kad klejotāja dzīve sāk pārlieku nomākt, to varētu apēst. Tiem, kuri klejo Austrālijas virzienā, jāņem divi zirgi.
Tostarp kautuves, ražotnes un tirgotavas, ja ar tika slēgtas, tad tikai emigrācijas, nevis amorālas darbības dēļ.
No vispārējās modes neatpalika arī Latvijas pilsētu un novadu komunālās iestādes ar Rīgas siltumu priekšgalā. Tās veltīja labestības pārpilnas runas tiem, kuriem atslēgta apkure, un ieteica lietot zirga gaļu. Jo zirga gaļa (ja to ēst aukstu), kā liecina tā pati klejotāju kultūra, ne tikai baro, bet arī sasilda. Rīgas domes pozīcija, interpretējot šo atziņu, apcerēja, kā cilvēku sildīšanas ideoloģijā varētu izmantot slaveno krievu troiku (trijjūgu), bet, izņemot ideju «sabīdīt pa trim» un sentencēm, ka zirgs spēj izdzert spaini bez uzkošanas, nekas labs tai prātā nenāca. Turklāt domes opozīcija, kurai ēdamie zirgi nepatika, teica, ka vispirms jāpieņem lēmums, kurš tajā troikā būs gulbis, kurš vēzis, kurš līdaka.
Bet – neviena kautuve, neviena ražotne, neviens veikals netika slēgts tāpēc, ka bija cilvēkiem bez kādām aizturēm vienas mantas vietā smērējuši citu. Tie saņēma vārdos neizteiktu mudinājumu: arī turpmāk darīt tāpat kā līdz šim.
Tīk vien kā tika panākts, lai zirgiem, pirms tos Latvijā laist uz kautuvēm, tiek taisītas plastiskās operācijas. Tādēļ, lai visi zirgi pirms nokaušanas vismaz izskatās divgadīgi vai trīsgadīgi. Vēl labāk – kā kumeliņi. Jo Vidusāzijā teic, ka uzturam laba ir tieši šādu zirdziņu gaļa. Vēl Zemkopības ministrija lūdza kaušanai domāto zirgu turētājus ierīkot staļļos skrejgrīdas.
Jo – vairāk par divām nedēļām, mēnesi mierā turēta zirga gaļa vairs nav nekāda delikatese. Pa to laiku zirdziskums pamazām apsēda arī sabiedrību. Zirga gaļa aizstāja silikonu krūtīs un kāpostus pīrādziņos. Dibinājās seksuāli norūpētu ļaužu sektas, kuras barā devās pļavās ēst zāli. Jo bija lasījušas, ka par ērzeļiem nepiedzimst, par ērzeļiem top. U.tml.
Taču joprojām neviena kautuve, neviena ražotne, neviena tirgotava nebija pat atvainojusies cilvēkiem par savu blēdīgo, nožēlojamo dabu.