Reiz Latvijas kungi nosolījās, ka "līdz 2010. gadam Latvijā jaundzimušo vidējam paredzamajam mūža ilgumam jātuvinās vismaz 95% no Eiropas Savienības dalībvalstu vidējiem rādītājiem" (Sabiedrības veselības stratēģija, 2000). Vēl Latvijas kungi apņēmās "palielināt dzīves ilgumu Latvijas iedzīvotājiem, uzlabojot vides stāvokli un sociālos apstākļus" (Latvijas ilgtspējīgas attīstības pamatnostādnes, 2002).
Vēl tie pasaulei vēstīja, ka no sirds vēlas "samazināt mūža garuma atšķirības starp dzimumiem un pietuvināt tās Eiropas vidējiem rādītājiem" (Ziņojums par Tūkstošgades attīstības mērķiem Latvijā, 2005).
Ja kungi būtu izdarījuši to, ko paši reiz oficiāli un publiski noņēmušies, tad šodien nebūtu nekas daudz iebilstams pret ideju palielināt pensionēšanās vecumu. Jo tad šī ideja izrietētu no adekvātas ekonomikas, no atbilstošas valsts sociālās politikas, no atbilstošas nodarbinātības politikas, no adekvātas darba apmaksas politikas. No valsts kvalitātes.
Šobrīd pensionēšanās vecuma palielināšanas ideju nenosaka pat demogrāfiskais stāvoklis, bet tikai varas cinisms un vēlme krīzes situācijā nosegt varas politekonomisko mazspēju ar mehāniskiem, fiskālas ekonomijas pasākumiem, kuru negatīvā ekonomiskā (!) daba atklāsies gan tūlīt, vēl krīzes laikā, gan paildzinās krīzes seku pārvarēšanu. Valsts, kurā vīriešu vidējais mūža ilgums ir 65,4 gadi, sieviešu 76,3 gadi, tātad grib palielināt pensionēšanās vecumu līdz 65 vai 67 gadiem. Kā Eiropā. Eiropā vidējais vīriešu mūža ilgums ir 74,6, sieviešu – 80,9 gadi. Vidējo pensiju apjomu Eiropā te nemaz neaiztiksim. Latvija, lai arī 2010. gads tepat pie durvīm, joprojām atpaliek no Eiropas par astoņiem vai pat desmit gadiem. Skaidrs, ka reiz oficiāli noteiktie valsts mērķi netiks sasniegti līdz 2012. (vai 2017.) gadam, kad tikšot celts pensionēšanās vecums. Brīnumi nenotiks. Sevišķi tad, ja politikas un izpildvaras profāni turpinās aizstāt politiku ar represīviem pasākumiem. Turklāt izlikdamies, ka – viss kārtībā. Eiropa arī tā dara.
Tiešām, Eiropas valstīs reālās ekonomikas sektorā strādājošo skaits rūk, līdz ar to rūk resursi veco nodrošināšanai un atbalsta cena aug. Tas ir fakts. Bet attīstītajās Eiropas valstīs notiek dažādu sociālo vecuma grupu interešu saskaņošana par labu sabiedrības perspektīvai. Toties varai, kura caur neadekvātu ekonomisko politiku stimulē bezdarbu, nodokļu nemaksāšanu, zemas algas, neirotisku noslāņošanos, dzīves vērtības importu..., lai ķertos pie šādas saskaņošanas, lai padarītu sabiedrību produktīvu un dzīvespriecīgu, vispirms jānovērš pašas sastrādātā sekas. Nevis jātiecas investēt pensijas gadi šo seku padziļināšanā.
Turklāt mūsu politiķiem vērts atgādināt, ka pensijas – tā nav dāvana, bet sociālās aizsardzības sistēmas daļa. Vienkāršoti runājot – cilvēks tiek aizsargāts pret nabadzību un dzīves līmeņa pazeminājumu, pametot aktīvo darba lauku. Cilvēks saglabā gaudium et spes (prieku un cerību). Tas, kurā valstī tas tā ir, redzams, skatoties uz tūristu grupām Rīgā, kad pagājusi atvaļinājumu sezona. Vai tā ir Latvijā, katrs var spriest, izlasot pāris 68 gadu pensionēšanās vecumam Lielbritānijā veltītus teikumus: "Pašlaik mēs tajā vecumā jūtamies labi. Agrāk cilvēki 65 gados bija ļoti noguruši, viņi bija smagi strādājuši. Mūsdienu pensionāri kļūst arvien veselīgāki, viņiem iestājas otrā jaunība." (P. Nilsons Diena, 3.07.2006.) Latvijas vīrieši šo labsajūtu caurmērā vairs nepiedzīvo, un Latvijas statistika to neapliecina.
Ko tad Latvijas valdīšana izdarījusi bez tā, ka nav darījusi, ko apņēmusies? Pirmkārt, Latvijas valdīšana jau pamanījusies samazināt pensijas saņemšanas ilgumu, nepalielinot pensionēšanās vecumu. Šis ilgums ir svarīgs pensijas aprēķinam. Latvijas valdīšana pēdējos piecos gados samazinājusi vīriešu vidējo mūža ilgumu teju par diviem gadiem, sieviešu – par gadu. Tostarp, aprēķinot pensijas, tiek optimistiski uzskatīts, ka vidēji dzīvojam astoņdesmit, nevis septiņdesmit gadu. Proti, ja pensionējamies 62 gados, tad, ja pareizi atceros, tiek rēķināts, ka vidēji izvilksim vēl vairāk nekā 18 gadu, ja 65 – tad vairāk nekā 16. Plus darba apmaksas politika, kas, summējot visus faktorus, liecina, ka cilvēka darba vērtības ekspluatācijas pakāpe te bijusi augstāka un grasās būt daudz augstāka nekā padomju laikos. No tā izriet: a) pensionāri jau saņem samazinātas (turklāt – no divām pusēm: atalgojuma politika, dzīves ilguma optimisms aprēķinos) pensijas; b) nabagi un pensionāri to pamatmasā te ir gandrīz vai sinonīmi apzinātas varas politikas dēļ. Otrkārt, tiek sacīts, ka ekonomiski aktīvie ļaudis nevar pavilkt tādu pensionāru masu. Bet kāpēc tad ar tiem ekonomiski aktīvajiem izrīkoties vēl trakāk nekā ar pensionāriem? Katrs var viegli saskaitīt, ka produktīvā vecumā zaudēto dzīves gadu dēļ radītais ekonomiskais zaudējums vien teju vai nosedz pensiju tēriņus. Te jāpiebilst, ka skatījos ne tikai to, cik nositas, sakropļojas, nodzeras, dara sev galu, kāda miršanas dinamika slimību dēļ..., bet pieskaitīju pie valstij zaudētiem cilvēku gadiem arī jauno emigrāciju. Neskaitīju bezdarbniekus, lai gan arī to pamatmasa izolēta no ekonomiski aktīvas dzīves savā zemē neadekvātas varas (sociāl)ekonomiskās politikas dēļ. Ņēmu trekno 2007. gadu, bet tagad, tai skaitā veselības un izglītības reformu dēļ, jādomā, ka zaudēto dzīves gadu skaits strauji augs. Tātad – ko muldēt par lielāku pensijas vecumu, proti – par mehānisku aktīvā dzīves laika pagarinājumu, ja valsts politikai nav rūpējusi un nerūp ekonomiski aktīvā slāņa pilnvērtīga atdeve, produktivitāte pēc būtības? Vienkāršojot tas, treškārt, liecina, ka pensionēšanās reforma te notikusi atrauti no darba samaksas reformas. Vēl tas liecina, ka, ceturtkārt, pilsoņu un valsts attiecības ir asimetriskas. Proti, no mūsu valdīšanas, ja tai iešausies prātā palielināt mūža ilgumu, gluži mierīgi var sagaidīt ieteikumu visiem kastrēties. Jo, piemēram, kastrēti kaķi dzīvojot par pieciem gadiem ilgāk. Tādā garā.