Mācies, tauta! Tavs premjerministrs Valdis Dombrovskis nesen teica: "Tiesiski paļāvīgā veidā mēs varētu tikai bankrotēt. Krīzes situācijā ir jāspēj pieņemt lēmumus." Tavs ministrs Raimonds Vējonis nupat teica: "Ne viss, kas rakstīts likumā, ir jāpilda." Dari, tauta, kā iesaka un atļauj tavi vadoņi. Pieņem lēmumus!
Krīzes situācijā valdība gluži mierīgi varētu aizstāt kabineta sēžu zālē redzamo, sen novecojušo un Latvijas īstenībai vairs neatbilstošo saukli Viens likums, viena taisnība visiem ar Vējoņa kunga ieteikto. Itin neko nenozīmē tas, ka Dombrovska kungs savu sacīto saistīja ar krīzi, bet Vējoņa kungs – ar algu nepalielināšanu savam birojam. Likums paliek likums. Runa ir par valsts likumu prestižu un to, ka valdības (!) locekļi uzskata – likumu tiem ļauts uztvert, kā kurā gadījumā ienāk prātā. Likumu ignorēšana jau ir Ministru kabineta stila elements.
Valdībai nu nekādi neizdodas tikt vaļā no dubultstandarta attieksmē pret sevi, birokrātiju, aparātu no vienas puses un to tautas daļu, kas nav pieskaitāma valsts debesu mītniekiem, no otras. Tie pirmie jūtas pārāki par likumu un atbilstoši rīkojas, bet tiem otriem tā nav ļauts. Nebija vēl lāgā Parex banka izglābta, kad, piemēram, valsts sektorā (ne aparātā) strādājošie jau bija saņēmuši virkni direktīvu, rīkojumu Par darba apmaksas kārtību tādā un tādā laikā, norāžu, par cik konkrētiem procentiem jāsamazina izdevumi atlīdzībai saskaņā ar likumu Par valsts budžetu tādam un tādam gadam. Bez dialoga, bez pamatojuma, draudot ar sankcijām... Lai arī no savas puses tās vai citas ministrijas (izglītības, kultūras) klerkiem, pat saistībā ar šīm direktīvām, pietika bezkaunības sacīt, ka aparāts tās nespēj pildīt, jo nav naudas. Pašas amatpersonas, biroju darbinieki, kuriem tagad pieliek pie algas, par savu mazspēju likuma priekšā neatbildēja ne ar atalgojumu, ne ar krēslu. Par šo mazspēju ar saviem ienākumiem tieši atbildēja (un vēl atbildēs) valsts sektorā (ne valsts pārvaldē) strādājošie, bet netiešāk – arī uzņēmēji, invalīdi, mātes... Valdība no savas puses, ja runāt nevis par augstākiem priekšniekiem, bet tieši par šiem biroju darbiniekiem, par parastiem ierēdņiem, nav vīžojusi vai nav gribējusi izskaust aptuvenību (manuprāt) pat no Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma, kurš ir spēkā no 2010. gada pirmā janvāra. Jo, bez visa cita, ir izdevīgi turēt ierēdņus atkarīgus nevis no likuma, bet no priekšnieka.
Tas, ka varai likumi ne vienmēr esot jāpilda, labi sader ar to, ka vara sevis pašas regulēšanai atļaujas pieņemt izļurušus, šķidrus likumus. Jābrīnās – kāpēc šī valdība sevi nesauc par pagaidu valdību. Jo tā savai darbībai pieņēmusi tādu leģitimitātes ietvaru, kas raksturīgs pagaidu, pārejas valdībām. No kā uz ko grasās pāriet šī valdība, kurā ir vairāki ja ne izcili, tad savulaik skaļi likumības slavinātāji un tiesiskas valsts aizstāvji? Mubaraka režīms desmitiem gadu aizsedza konstitucionāli noteikto demokrātisko valsts iekārtu ar Likumu par ārkārtas stāvokli. Dombrovska režīms palaikam jau aizsedz Latvijas iekārtu un likumus ar SVF prasībām. Nav izslēgts, ka likumprojekts Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli, kurš paredz mediju, sabiedrisko organizāciju darbības apturēšanu, korespondences kontroli, cilvēku izolēšanu no kontaktiem ar ārpasauli..., pamatā radīts tieši tādēļ, lai nomāktu tos, kuri var iedomāties apšaubīt varas rīcības leģitimitāti.
Var jau uzskatīt, ka valdības vīru mutes palaišana likumu neievērošanas sakarā joks vien ir. Man šādi joki liecina, ka varai nav respekta ne tik vien pret tautu, bet arī pret valsti. Leģitīma manā uztverē ir tāda valdība, kura visus savus lēmumus pieņem tautas labā un kura (caur likumu) ir pakļauta tautai.