No Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas vadītāja Jāņa Reira sacītā (sk. apollo.lv 10.02.2011.) var saprast, ka pastāv kreditoru prasība samazināt tieši sociālo budžetu. Šādās lietās mājienu vietā vajadzētu likt precīzu lietu izklāstu.
Iespējams, sociālo budžetu var vēl konsolidēt. Sevišķi, ja runa nav par izmaksām gala adresātiem, bet šīs izmaksas «apkalpojošiem» izdevumiem. Taču – manā uztverē ir starpība starp pārejošu apgrūtinājumu un dzīvesspējas degradāciju. Uzskaitot problēmas, kuras pēdējos pāris gados saskaņā ar oficiāliem datiem guvušas sociālu, masu raksturu, top redzams, ka valdība jau ir pārslēgusies no sociāla apgrūtinājuma politikas uz sociālas degradācijas politiku. Tātad – pārstājusi rēķināties ar suverēnu. Turklāt, ja ir tā, kā Reirs liek noprast, tad ārējie kreditori uzskata sevi par tiesīgiem norādīt ne tikai uz ekonomijas iespējām valsts pārvaldē, regulēt ne tikai fiskālo politiku, bet arī valsts konstitucionālos pamatus. Jautājums – kas tādā gadījumā nosaka valsts varas rīcības leģitimitāti? Vai arī – kā vārdā pastāv šī valsts? Tas, pirmkārt.
Turklāt Reirs un viņa apvienība (Vienotība) nav darījuši visu iespējamo un pat SVF prasīto, lai atļautos pretstatīt to, ko politiķis, lai kāds būtu stāvoklis, manuprāt, nevar atļauties pretstatīt – vai nu mazinām pensijas, vai jāslēdz skolas. Nesen skatījos kādu ne pārāk labu filmu. Tur fašisti mācītājam saka: «Tev jāizvēlas desmit, ko mēs no te esošiem nošausim. Vai arī nošausim visus.» Mācītājs saka: «Nošaujiet mani.» Friči sāk šaut cilvēkus. Un tad mācītājs parāda tos desmit. Latvijas valdība vēl nav pat teikusi: «Nošaujiet mani.» Bet pirksts jau gaisā – šito, šito un šito... Ja gadās, izlasiet divu Krievijas žurnālistu Alfrēda Koha un Igora Svinarenko grāmatu Šņabja kaste (Jaščik vodki, 2009). Katra nodaļa tur – pudele, divdesmit nodaļu – laikmeta skice no 1982. līdz 2001. gadam. Pēcvārdā Kohs, raksturojot varu, citē kādu interneta komentētāju: «Dzimtene īstenībā ir mentu jēdziens. Bračkas sadalījuši planētu, savilkuši drātis, nosprauduši robežas, salikuši mentus, lai sargā. Menti saka – sargājam dzimteni, bet īstenībā tie sargā bračkas. Piedrāzt visas pilsonības. Patriotisms ir pēdējais pediņu patvērums. Katra valsts sākas ar reketieru bandu.» Manuprāt, Latvijas valdība šobrīd varētu uzstāties kā šāda uzskata provocētāja. Tas, otrkārt.
Jo, treškārt, man šķiet, ka valdība grasās pārkāpt to, ko pirms vēlēšanām koalīcijas partijas solījās nepārkāpt, ne tuvu neizmantojusi visas konsolidācijas iespējas pat valsts pārvaldē. Uzsveru – valsts pārvaldē, nevis valsts sektorā. Tas, ka šīs iespējas esot izsmeltas, ir meli. Šie meli redzami medijos. Mēģināju atcerēties, kas pēdējos mēnešos sakarā ar šīm neizmantotajām iespējām bijis rakstīts un ko valdība nav atspēkojusi. Atcerējos, ka strukturālās reformas virkne ekspertu nupat atkal nosauca par esošām «virsrakstu līmenī». Atcerējos, ka LDDK nupat atzina – būtiskas izmaiņas darbības efektivitātes uzlabošanā un resursu optimizācijā valdības 100 dienās nav veiktas. Atcerējos, ka ekonomikas doktors A. Gapoņenko Neatkarīgajai teica – ražošana kritusi par vienu trešo daļu, bet pārvalde samazināta par 10%. Kāpēc ne par 30%? Viņš pievērsa uzmanību arī tam, ka no 50 miljoniem pieauguma valsts pārvaldei šā gada budžetā, salīdzinot ar pērno, 8 miljoni virzīti ierēdņu algām. Tās atgriezušās treknāko gadu līmenī. Atcerējos, ka 18 miljonu no pērn neparedzētiem izdevumiem domāto pārpalikušo līdzekļu iztērēti valsts aparāta prēmijām. Atcerējos sacīto, ka valsts savus īpašumus varētu izmantot daudz racionālāk, ka 70% no tiem valsts apdzīvo pati, 30% – īrē. Jaunajā Pentagonā varot noplūkt 25 latus valsts naudas no kvadrātmetra. Kāpēc spiedīgā situācijā daļu no tiem 30% nepārdot? Kas tagad atrodas bijušajā stūra mājā? Kas atrodas policijas Rīgas pārvaldes ēkā? Utt. Atcerējos vēsti par budžeta vietu samazināšanu augstskolās. Bet atcerējos arī vēsti par treknum treknajiem augstskolu pārvaldes (ne akadēmiskā) aparāta uzturēšanas izdevumiem. Atcerējos, ka nav normu kancelejas izdevumu, biroju tehnikas tēriņiem, kādēļ šie valsts izdevumi uz galvām dažādos kantoros atšķiras par ļoti lielām summām. Atcerējos, ka vienota atalgojuma sistēma tā arī nav vēl ieviesta ne pēc būtības, ne pilnībā (banka nav zem tās palikta). Un tā tālāk un tamlīdzīgi. Nav vis jāizvirza dilemma – vai nu pensijas, vai skolas, bet jābeidz parazitēt un jāsāk saimniekot.
Ceturtkārt, 9. decembra Kas notiek Latvijā? visi seši klātesošie puiši, manuprāt, raidīja publikai jau zināmu vēsti – cik jauki būtu Latvijā darboties, ja te nebūtu sabiedrības. Jo sabiedrība un pat tās vēlētie pārstāvji tikai maisās pa kājām. Būtībā – gar konsolidāciju sabiedrībai nav nekādas daļas. Sabiedrība ir tikai tās resursu avots, bet ne mērķis. Konsolidācija domāta, «lai parādītu investīciju tirgiem...», un tad «varbūt būs...». Tā nav vajadzīga kā turpmākā uzplaukuma bāze, bet gan «kredītreitingu uzlabošanai» vai lai «panāktu noteiktu statusu iekļūšanai eirozonā». Sekundārajam un sektoriālajam. Ne velti atklājās, ka plānu, kas aptvertu, koordinētu šajā ziņā visas nozares, valdībai nav. Tostarp, ja jau jāraksta jauns, tai nav bijis arī reāla strukturālo reformu plāna (varbūt bezjēdzīgu plānu cepšanai iztērētā nauda tiks atlikta Valsts kasē?). Finanšu ministrs klusi sūrojās, ka nevar veidot lemttiesīgu darba grupu no izpildītājiem, ka jārēķinās ar dažādu ļaužu zvaniem un mandātiem, ka būtu parocīgāk, ja konsolidēšanai izraudzītās jomas būtu Vienotības, nevis ZZS ziņā. Manuprāt, tas nozīmē, ka strīdīgo «konsolidācijas» ieceru argumentācija ir tik vāja, ka bīstas pat no dialoga koalīcijā. Bet, ja tādu šķēršļu kā koalīcija, kā sabiedrība nebūtu, tad gan visiem kļūtu redzams, cik augstā profesionālā līmenī notiek plānā fiskālā galdiņa urbšana.