Pirms 34 gadiem, naktī uz 13. janvāri, PSRS karaspēka īpašās vienības uzbruka Viļņas TV tornim, ar bruņutransportieriem iebrauca TV torņa aizstāvjos, šķaidot neapbruņotos cilvēkus. Toreiz gāja bojā 14 cilvēki, tika ievainoti ap tūkstoti. Īpašo vienību rīkļurāvēji ieņēma Lietuvas TV un radio komiteju, tika pārtraukti TV un radio raidījumi.
Tomēr lietuvieši bija drosmīgi un apņēmīgi, tāpēc nosargāja Seima namu un saglabāja Lietuvas valstiskumu. Uzbrukums tika plānots arī Latvijas parlamentam, televīzijai un radio, arī citiem svarīgiem objektiem. Mērķis: paralizēt valsts darbību. 13. janvārī - pēc Latvijas Tautas frontes līdera Daiņa Īvāna uzrunas radiofonā - Latvijas iedzīvotāji cēlās savas valsts aizstāvībai. Sākās Barikāžu laiks. Barikāžu idejas autors bija vēsturnieks, skolotājs, politiķis, tautfrontietis Odisejs Kostanda.
Odisej, kādas ir tavas sajūtas šajā laikā, sagaidot Barikāžu dienas?
Nav tās priecīgākās… Daudzos iepriekšējos gados bija pacilājoši atcerēties visu, kā ir bijis, bet pašlaik stāvoklis gan valstī, gan pasaulē ir tāds, ka neko priecīgu neredzu un nejūtu. Ir tāda pirmsbarikāžu sajūta: šķiet, kaut kas nelāgs briest Latvijā. Un ne tikai Latvijā vien. Ja nebūsim gatavi rīkoties atbilstoši situācijai, tad mūsu nākotne iekrāsosies ļoti drūmos toņos.
1991. gadā tu biji barikāžu idejas autors. Augstākās Padomes namā tobrīd pie Anatolija Gorbunova jau apspriedās Dainis Īvāns, Jānis Dinēvičs, Jānis Škapars un Odisejs Kostanda. Un tu tādā mierīgā balsī ierunājies: vajadzētu celt barikādes. Taču viss, ko rosināja Kostanda, bija pārāk radikāls… Un tad Škapars piekrita: jā, celsim barikādes. Neviens neiebilda. Pēram Sterniņam, kurš vadīja AP Pašvaldību komisiju, tika uzdots zvanīt pašvaldībām, lai sauc smago tehniku uz Rīgu. Vai esi domājis, pret ko mēs tagad varētu aizstāvēties? Toreiz bija - pret Padomju savienību, tagad - pret Krieviju?
Tai valstij nosaukums ir mainījies, būtība palikusi tā pati - Krievijas impērija, padomju savienība, Krievijas federācija… Sauc vilku par ūjaku vai kādā citā vārdā, vilks paliek vilks. Pielabinies viņam, kā gribi, viņš savu dabu nemainīs. Lai mēs prastu aizstāvēties - gan Latvija, gan Eiropa kopumā -, ir nepieciešami dažādi faktori.
Bet ir jāsāk pašiem ar sevi. Jo mūs patlaban apdraud mūsu pašu iekšējais vājums, nespēja izveidot efektīvu valsts pārvaldi: un to redzam, analizējot ekonomisko, sociālo, izglītības, kultūras situāciju. Jebkura joma ir pussabrukuma stāvoklī. Un tas, kas pagaidām vēl glābj esošo situāciju, ir atsevišķu cilvēku, grupu, domubiedru radošums. Bet kopējie apstākļi tam absolūti nav labvēlīgi. Un šo nelabvēlību veicina valsts pārvaldes sistēma. Viss tiek panākts tikai individuāli.
Paliek iespaids, ka valsts pārvalde dara visu, lai cilvēkiem būtu grūtāk dzīvot.
Šis secinājums ir pilnīgi loģisks. Viņi to dara apzināti vai neapzināti - tas pat nav svarīgi. Tās ir korupcijas sekas vai vienkārši muļķība - rezultāts ir viens un tas pats. Varbūt tas ir mistrojums no visiem šiem faktoriem. Ja netiks uzlabots valsts pārvaldības modelis, ja netiks pārstrukturēts valsts institūciju aparāts, ja netiks mainīta vēlēšanu sistēma, tad viss paliks tikai sliktāk. Jālūkojas arī uz medijiem, tiesām un ārpusparlamenta institūcijām - vai šie visi veidojumi ir neatkarīgi? Visbiežāk tie ir valdošo aprindu pasūtījumu izpildītāji. Tāda “demokrātija” ilgstoši nevar funkcionēt. Tā sāk stagnēt, un tad sākas deģenerācija.
Manuprāt, deģenerācija jau ir sākusies. Bet tas patiesībā ir traģiski: kopš barikādēm ir pagājuši 34 gadi, un toreiz mēs domājām, ka būs pavisam citādi. Tā ir milzu vilšanās.
Kad bija barikādes, visi strādāja unisonā. Cilvēki uzticējās savam ievēlētajam parlamentam - Augstākajai Padomei, vēlētāju saikne ar deputātiem funkcionēja. Žurnālisti teica un rakstīja to, ko domāja. Nebija nekādu partorgu, kuri diktēja “pareizās” tēzes. Tagad ir tā: paslavējiet šos, bet nomelnojiet tos. Tagad viss ir tik saraustīts, ka rodas sajūta: mēs grimstam.
Kas tev liek domāt, ka mēs grimstam?
Tas, ka es neredzu perspektīvu. Katru dienu parādās arvien jaunas ķezas. Pat negribu tās nosaukt: par tām runā katru dienu. Nu tik brauksim ar jauniem vilcieniem, būs mums “Rail Baltica” uz Eiropu. Bet tagad nezinām, kad un vai tas notiks. Cik tas izmaksās? Vai nauda vispār būs? Neviens neko nezina, nevienam nav nekāda plāna! Nav neviena atbildīgā par valsts finansēm, par makroekonomisko plānošanu.
Atnāk jauni cilvēki, kuri grib kaut ko sev nopelnīt, bet viņi neredz, kas notiks tālāk, un neviens neievēro sabiedrības un valsts intereses, tās atrodas otrajā plānā, ja vispār kaut kur atrodas. Lielajos projektos taču jābūt cilvēkiem ar pieredzi, nevar taču tā - lai tik nāk jaunie!
Nez vai cilvēki šodien piekristu iet uz barikādēm… Pat ja būtu nopietns pamatojums.
Šodien uz barikādēm? Nesagatavoti? Bez ieročiem? Šodien jācīnās ar ieročiem rokās. Bet sabiedrība tam nav sagatavota. Ukrainā šodien notiek karš, kurā tiek izmantoti Otrā pasaules kara paņēmieni. Automāts pret automātu, vīrs pret vīru. Un tad Rietumos nāca atblāzma: neviens nekam tādam nav gatavojies! Iespējamas ir tikai kaut kādas nosacītās soda ekspedīcijas. Konvencionālajam karam neviena Rietumu armija nebija gatava, jo visi domāja, ka tādā veidā taču neviens vairs nekaro! Krievija mēnesī tērē kādus trīs miljonus artilērijas šāviņu - vienalga, vai paši saražo, vai nopērk no saviem kompanjoniem. Eiropa nespēj saražot vienu miljonu šāviņu.
Par ko tad mēs runājam? Par Rietumu attīstīto ekonomiku? Rietumi ražo uzvalkus, kleitas, smaržas - viss ir brīnišķīgs un kvalitatīvs, bet ar to jau nevar uzvarēt karā. Militārās industrijas faktiski nav. Un tas, ka pie mums militārajā dienestā sāk iesaukt pa simtam jauniešu, nerisina situāciju. Ir jāiet uz priekšu daudz straujākiem soļiem. Turklāt cilvēkiem jābūt morāli un fiziski gataviem aizstāvēt savu valsti.
Bet cilvēki, domāju, negribēs aizstāvēt nedz šo parlamentu, nedz šo valdību. Pretēji tam, kā bija 1991. gadā.
Jautājumam vajag būt tādam: vai mēs esam gatavi aizstāvēt savu valsti? Es joprojām ticu, ka jā. Bet mūsu iespējas to darīt ir apgrūtinātas. Mums nav nedz militāro iemaņu, nedz munīcijas un ieroču. Pat nav jābūt armijas cilvēkam, lai to saprastu. Ja cilvēkam jautā: tu esi gatavs aizsargāt Latviju? viņš atbild: jā, esmu! Bet ar ko tu, cilvēk, aizsargāsi savu Latviju? Ar lāpstu?
Tā aizsardzība ir visai kurioza: Gaigalavas dronu, kas bija pilns ar sprāgstvielām, neviens “nepamanīja”, trīs dronus, kas plivinājās virs Rīgas lidostas, neviens nespēja notriekt.
Pretgaisa aizsardzības mums nav. Novecojušās pretgaisa aizsardzības ierīces kara sākumā mēs atdevām ukraiņiem. Savukārt Polija ir mūsu spēcīgākais kaimiņš un partneris. Polijā ļoti intensīvi nodarbojas ar militāro apmācību, un tā nav tikai aizsardzības un patriotisma mācība skolās: viņi, piemēram, māca skolēnus šaut. Tam ir labi rezultāti, kas parāda: Polijas sabiedrība ir gatava aizstāvēt valsti. Iemācoties aizstāvēt sevi, aizstāvēt savu ģimeni un savus tuvākos, tu iemācies aizstāvēt savu valsti. Tātad - tu esi valsts.
Blakus tam visam ir bruņojuma ražošana un iepirkšana. Kaut vai no Dienvidkorejas. Bet mums ir kaut kāda mistiskā birokrātija, iepirkuma procedūras un darba grupas. Un neviens nespēj šos jautājumus atrisināt un paātrināt. Mēs mīņājamies uz vietas, mēs vieglprātīgi domājam - ak, gan jau viss būs labi, gan jau NATO 5. pants mūs pasargās. Kāds atnāks, visu noregulēs un mums te palīdzēs. Mēs jau tikai pildīsim uzņemošās valsts funkcijas, NATO spēki atbrauks, mēs viņiem uzvārīsim zupu un uzcepsim karbonādes, un viņi nokārtos visu pārējo.
Nē, mīlīši, mums pašiem jāspēj sevi aizsargāt. Jāsāk nopietni gatavot jauniešus, un tas jādara skolās. Lai saprot, kāpēc viņiem jāaizstāv dzimtene.
Kā tev šķiet, vai skolu jaunieši kaut ko zina par barikādēm?
Ļoti maz. Tāpat kā par latviešu strēlniekiem - zina, ka viņi bija, bet kas tur īsti bija… Tāpat kā jautājums par to, kas īsti bija Lāčplēsis. Tur arī ir dažādas brīnumainas atbildes. Vēstures mācīšana mūsu skolās ir… kā lai pieklājīgi pasaka?
Nulles līmenī.
Labi, lai neteiktu neko rupjāku - nulles līmenī. Mazliet vairāk zina tie jaunieši, kuru tēvi vai mammas, vai vectētiņi un vecmāmiņas ir saistīti ar barikādēm.
