Gribu te akcentēt un izcelt to, ko nesen (23.12.2019.) Dienai teica Rektoru padomes priekšsēdētāja, Kultūras akadēmijas rektore Rūta Muktupāvela. Runāts tika par studiju kredītiem un to dzēšanas ierobežojumiem.
Taču es šo tēmu gribu vispārināt līdz studiju pieejamībai principā visu Latvijas sabiedrības slāņu jauniešiem, kuriem galva ir savā vietā. Jo man gribas Latvijā nākotnē redzēt jaunu apgaismības laikmetu. Uzskatīju un arvien uzskatu, ka politikas, varas kurss Latvijā būtu jānosaka cilvēkiem, kuri jaunāki par četrdesmit gadiem. Pieredze ir ļoti vērtīga lieta, taču mana gadu gājuma un vēl jaunāki ļaudis varbūt var būt labi padomdevēji, taču savā kopumā vairs nespēj gādāt par valsts evolūciju, tās attīstību. Arī tāpēc, ka pārdesmit gados neizbēgami ir notikusi paaudžu maiņa un līdz ar to ir visai būtiski mainījusies nākotnei tuvāko cilvēku uzskatu paradigma. Nav runa par kādu vēsturisku pavērsienu vai revolūciju, runa ir tik vien kā par laikmetīgu (!), reālu, tātad - laikam un situācijai adekvātu praksi. Pavērtējiet paši, ko savām valstīm bijuši vērti vai visi reiz izcilie pasaules līderi pēc piecdesmit gadu vecuma? Pārsvarā - bremzes.
Tāpēc te uzsveru, ka mums apzināti ir jārūpējas par savas zemes nākotni, apzināti un mērķtiecīgi jāapmāca profesionāli tās veidotāji un kopēji. Retorisks jautājums - vai tad valsts pārvaldes pamatkritērijs galu galā nav rūpes par valsts nākotni? Cik kvalitatīvi Latvijā tiek vērtēts un praktiski risināts šis būtiskais valsts pārvaldes, tās nākotnes programmēšanas jautājums? Manuprāt, visai pavirši un virspusēji. Mēs esam iestiguši savās večuku un pusvečuku problēmās. Turklāt esam pratuši veiksmīgi uztiept tās arī jaunākajiem 13. Saeimas pļāpātājiem. Manā uztverē Saeima, parlamentārieši nav spējuši kā pienākas sasaistīt izglītības kvalitātes kritērijus ar reālo izglītības sistēmas funkcionēšanu. Pazīstu pietiekami daudzus dažādu priekšmetu skolotājus dažādās skolās, lai varētu atļauties sacīt, ka visā izglītības sistēmā gan instrumentālie, gan tehnoloģiskie, gan sistēmiskās pieejas aspekti ir visai nesakopti un pedagoģiskā kompetence nav pietiekamā līmenī pievērsta skolotāju profesionālai attīstībai vai pašattīstībai. Jo esmu sastapis arī skolotājus, kuru morāle un intelekts man rada lielas šaubas par viņu spēju rīkoties profesionāli.
Es īsti nesaprotu, ko nozīmē šis pasludinājums - «kompetenču pieeja» izglītībai. Neredzu nekādu būtisku atšķirību starp šo «kompetences kritēriju» kā, teiksim, augstskolas beidzēja sagatavošanas kritēriju mūsdienu nestabilajai darba un sociālajai situācijai, tās konkurētspējai un tradicionālo zināšanu kopuma apguves formu. Vai tad tradicionālā speciālistu kvalifikācija savulaik neparedzēja funkcionālu atbilstību starp darba vietas nosacījumiem un izglītības mērķiem? Vai tas zinību un iemaņu standarts, kuru apguva studenti, nebija pietiekams, lai sāktu orientēties savu darba situāciju daudzveidībā un gūtu priekšstatu par to, kā lietot savas iegūtās zināšanas un prasmes?
Kompetences pieeja man šķiet vairāk aprakstoša nekā lietišķa. Tā tiecas definēt profesionālās izglītības trešās paaudzes standartus kā gaidāmus, vēlamus, diagnosticējamus rezultātus. Man šķiet, ka ar studentu robotizācijas tieksmēm tam būs par maz. Būtu jāsaglabā skaidra, patstāvīga un profesionāla, nevis robotizēta katra, jo vairāk jauna, cilvēka sasaiste ar viņa darba vidi. Šajā sakarā būtu izvērsti, nevis šauri resoriski jāplāno izglītības saturs. Vēl jo vairāk - šai satura plānošanai būtu jābūt cik tik var izvērstai un invariantai. Patreizējā pieejā es diemžēl saskatu tik vien kā sistēmiski sašaurinātu, aprobežotu metodiku un metodoloģiju. Es šajā pieejā turklāt nesaskatu morālu pašnoteikšanās telpu, kas man šķiet te ārkārtīgi svarīga. Vārdu sakot - šī pieeja neatbrīvo cilvēku nākotnei.
