Latvijā bijis ērti oficiālus papīrus vai to projektus saukt par pamatnostādnēm. Jo tas it kā ļāvis autoriem konkrēti nefiksēt terminētus darbus, to nodrošinājumu un instrumentāciju. Mēs jau te tik tēzītes pamētājām. Pamatprincipus, prioritātes, vajadzības...
Bet – šādam darbiņam nav vajadzīgi profesionāli politikas plānotāji. To var darīt kurš katrs problēmā apbružājies klerks vai pat entuziasts. Un laikam tādi šajā valstī pamatnostādnes taisījuši. Jo tās visas (manuprāt) bijušas pļāpu vērtas. No teksta viedokļa kvalitatīvākās man šķiet Helēnas Demakovas laikā tapušās kultūrpolitikas pamatnostādnes. Bet – arī pļāpas. Te nav runa par to, ka kādi pamatnostādņu elementi, fragmenti neparādās reālpolitikā. Vairāk vai mazāk veiksmīgi parādās. Taču te ir runa par to, ka pamatnostādnes neveic to, kam it kā tikušas radītas. Nemaina politiku, nepārliek to uz pamatnostādņu pamata principā. Tāpēc – jābeidz ražot pļāpas par valsts naudu.
Protams, valstij vajag jaunatnes, ģimenes, izglītības... politiku. Taču savādi arī tas, ka sabiedrībai to vai citu Latvijas pamatnostādņu, stratēģiju uztverē lemta pasīva, politikas lietotājas, nevis tās noteicējas, pasūtītājas loma. Tāpēc nav brīnums, ka vārds stratēģija Latvijā pamatā nozīmē vien varas iegribu kompleksu, bet ne sabiedrības iesaistīšanu un partnerību.
Nesen dzirdēju, ka Austrijā kristīgā skolā palaists bērns vecākiem izmaksā 40 eiro mēnesī, otrais to pašu vecāku bērns tajā pašā skolā – 20 eiro, par trešo vairs nav jāmaksā. Pie mums esot jāmaksā 120 latu jebkurā variantā. Protams, te būtu jāzina visa maksājumu infrastruktūra. Taču šis piemērs labi atklāj pieejas dažādību ne atsevišķas skolas, bet politikas līmeņos. Austrijā oficiālā attieksme velk uz augšu, ieinteresē procesā pašu sabiedrību, ģimeni. Latvijā augšā, varas un arī NVO līmenī rit muldēšana par tās vai citas politikas nepieciešamību, bet apakšā noliktās reālās barjeras atklāj, ka galvenais šajā muldēšanā, šajās pamatnostādnēs, stratēģijās u.tml. nav vis sabiedriskais rezultāts, bet centieni nodrošināt starpnieku un amatpersonu iespējas rīkoties ar valsts resursiem.
Vēl viens piemērs tika minēts Demokrāti.lv, Ražotāja Latvija un Solidaritāte prezentācijā. Veselība mums ir viena no apstratēģiskotākajām nozarēm. Tostarp slimnīcu skaits 2006. gadā bija 106, tagad – 39, gultu skaits samazināts par trešo daļu, veselības budžets attiecīgi 414,21 un 432,78 miljoni latu. Bet, kuru tik avīzi neatvērsi, tajā ij pacienti, ij dakteri melš, ka ar veselības aprūpi kļuvis sliktāk visās līnijās. Veikta taču optimizācija. Līdzekļi izbrīvēti. Kur tie paliek? Aiziet reformas skurstenī? Ko tad vērta reformu stratēģija? Līdzīgi – citur. Jāpieņem, ka šādi nozaru papīri domāti kā dūmu aizsegs valsts izsaimniekošanai.
Viena lieta, ja šādi projekti tiek piedāvāti sabiedriskā kārtā. Tad to var uzskatīt par apsveicamu ideju kustību. Bet, līdzko runa ir par projektiem, kuri kādā no varas līmeņiem, nozarēm cer dabūt oficiālu statusu un noteikt valsts kursu, to autori un īstenotāji, manuprāt, ir vienlīdz atbildīgi par to, lai šo projektu ieviešana ved pie kvalitatīvākas valsts.
Ja, piemēram, ļaudis tiek aicināti izteikt viedokli par ģimenes politikas veidošanu, tad gribētos vispirms redzēt, par ko izteikt to viedokli. Apcerēšanai piedāvāto skaistvārdību var turpināt bezgalīgi. Tā ar nepiešķirot tai konkrētas politikas plānošanas pazīmes. "Tuvāko gadu laikā paredzēts īstenot virkni pasākumu un uzdevumu." Piemēram – "sekmēt preču un pakalpojumu pieejamību, nodrošinot vides pieejamību ģimenēm, kurās ir cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem". Lai arī tuvākie gadi it kā ir darāmā ziņā konkrēti un detalizēti apjēdzams termiņš, nav atklāti kvalitatīvam sabiedriskam (!) rezultātam vajadzīgie instrumenti un resursi. Tātad atklātas tikai vēlmes.
Kur ir politikas piedāvājums? Tātad – rīcības sistēma, kurai vajadzīgi noteikti resursi, secīgs un mērķtiecīgs darbību komplekss, noteiktā termiņā panākams rezultāts. Frāzi par invalīdiem izcēlu tīšām. Jo – ja jau ir runa par valsts politiku ģimenes lietās, tad man vairāk gribētos zināt to, kā šīs politikas rezultātā tuvāko gadu laikā samazināsies to ģimeņu skaits, "kurās ir cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem"? Tas manā uztverē būtu politikas auglis. Gādāt, lai invalīdi tiek sabiedrībā, ir elementārs varas ikdienas pienākums. Jo invalīdi kā sociāla problēma miera laikos ir varas politikas kvalitātes rezultāts. Sekas. Cīņa ar sekām, to novēršana, vēl nav futūristiska politika, bet tikai augsnes sagatavošana tai.
Ja runāt par nākotni, tad kāds reāls segums ir, piemēram, plānotāju vēlmei tuvāko gadu laikā parūpēties par briedumu tikko sasniegušo, patstāvīgu dzīvi sākušo slāni? Kādi konkrēti parametri tuvāko gadu laikā raksturos sociālekonomisko vidi, kurā jaunākā, pilngadīgā paaudze pastāvēs? Cik no viņiem saskaņā ar ģimenes politikas pamatnostādnēm būs tik stabili darba tirgū, ka ģimenes veidošana būs tiem vien privāts risks? Jo apkārtējā vide būs šim solim labvēlīga un stimulējoša. Kas tiks izdarīts, lai šie jaunie cilvēki būtu pieprasīti un konkurētspējīgi reālā darba tirgū? Tādā tirgū, kurš dod tiem iespēju patstāvīgi un pašlepni gādāt par savu ģimeni pašiem un būt drošiem par tās nākotni? Jo ģimenes politikas stūrakmens, manuprāt, ir pašas ģimenes rīcībspēja. Valsts atbalsts ir apsveicams kā šo rīcībspēju veicinoša sistēma. Bet, ja valsts atbalsts padara ģimenes atkarīgas no tā sociālā līmenī, tad manā uztverē valsts ģimenes politikai trūkst pamatu pamata – adekvātas attieksmes pret pašu ģimeni kā struktūru, no kuras atkarīga sabiedrības garīgā, fiziskā veselība un nākotne. Tāda ģimenes politika man šķiet kropla. Tad valstij liekas, ka diezgan pret šo cilvēku veidojumu – ģimeni – izturēties kā pret patversmes suņiem. Atmest paiku un gaidīt, kamēr kāds cits savāks.