Tiražējam politieslodzītos?
Diplomāts Andris Vilcāns sūta man dažnedažādus saturīgus tekstus. Pēdējo viņš atsūtīja Ukrainas komunikatīvo tehnoloģiju speciālista, stratēģijas jautājumu un informatīvo karu teorētiķa, bērnu rakstnieka… Georgija Počepcova rakstu Patiesības telpa un melu telpa sākušas tuvināties, no tā – feiki un postpatiesība. Vēl atcerējos, ka Georgijs (sensenos laikos esam kādu vārdu pārmijuši) ir teicis, ka «mūsdienu vēlēšanu tehnoloģijas ir savā ziņā novedušas pie politikas izdzimšanas, jo kandidāti tagad izrunā vārdus, kuri ir izskaitļoti tā, ka neradīs vēlētājos negatīvu reakciju».
Šo citātu saturs man šķietas raksturojam mūsu Saeimas vairākuma partiju politiku un tās kvalitāti. Viens no krutākajiem priekšvēlēšanu «skaitļošanas» trikiem te ir ienaidnieku uzrādīšana un izdarības ar tiem. Nu vara sākusi atkal tiražēt politieslodzītos. To varētu uztvert nopietni un neuzskatīt par priekšvēlēšanu cirku, ja vien tas netiktu darīts tik nejēdzīgi un nekvalitatīvi, ka nevis nostiprina valsts un sabiedrības stabilitāti, bet vairo iekšējās, turklāt starpnacionālās, pretrunas. Turklāt tie darbiņi, kuriem visās stadijās manā uztverē vajadzētu būt perfekti organizētiem un izpildītiem, izvēršas par izrādēm, kurās izpildītāji pat nerādās atpazīstami. Lai arī aizturēšanas vai aresta situācijai šādos gadījumos, manuprāt, būtu jātop definētai īpaši skaidri, nepieļaujot nekādas aizdomas par provokācijām no varas puses. Vai būtu runa par Ansi Bērziņu vai par Juriju Aleksejevu, vai par Aleksandru Gapoņenko, vai par Vladimiru Lindermanu. Taču šķiet, ka visos gadījumos varai svarīgāka bijusi ne tik daudz rīcības pamatotība, cik tieši šo cilvēku aizstāvju aktivizēšanās. Kā ne - rudenī vēlēšanas, un, ja nav reāla gaišākas nākotnes piedāvājuma, oponentu aktivitātes ir viena no iespējām noturēt «savu» izskaitļoto elektorātu, kurā šādas izpausmes neradīs «negatīvas emocijas».
Tā vārdā, protams, var grābt ciet katru, kurš paver muti «ne tā». Bez kādas turpmākas atbildības par savas rīcības taisnīgumu un tiesiskumu. Lai tā varētu darīt, te ir spēkā viena murgaini ģeniāla frāze. Drošības policijā (DP) kriminālprocess sākts, «lai novērstu iespējamu mēģinājumu šķietami leģitīmu darbību aizsegā veikt prettiesiskas darbības vai sasniegt prettiesisku mērķi, kā arī ievērojot apstākli, ka DP iegūtās ziņas iespējams pārbaudīt tikai ar kriminālprocesa līdzekļiem un metodēm». Ja vien sagribas, tad šī frāze pieļauj saslēgt cilvēkam rokas dzelžos un grūst viņu ar seju asfaltā pat par Latvijas valsts himnas dziedāšanu. Kā ne - lai augstāka, tomēr ne sava vara tiek aicināta jaukties valsts lietās.
Turklāt - runās, tekstos paustu viedokļu pretrunu noskaidrošanai man vislabākais līdzeklis šķiet tieša šo viedokļu konfrontācija. Esmu ticies un ceru tikties vēl ar visiem te minētajiem. Tiešs kontakts ar viņiem un daudziem citiem ir man vislabākā mācību stunda, lai saprastu pašam savas domāšanas nepilnības. Bet - ciktāl runa par te minētajiem cilvēkiem, esmu viņu rakstītajā jutis samērā kategorisku Latvijas politiskā režīma un tā pasākumu, «reformu» kritiku, taču Latvijas valsts noliegumu saskatījis neesmu. Var jau būt, ka to var ieraudzīt «tikai ar kriminālprocesa līdzekļiem», tomēr iepriekšējo gadu tiesāšanās iznākumi līdzīgās lietās to diez kā vis neapliecina. Taču tiesas, ja būs, tad būs pēc vēlēšanām, bet līdz tām galvenais saglabāt līdzšinējās etniski dažādi iezīmētās pozīcijas-opozīcijas kontūras. Es pat teiktu, ka tas ir abpusēji izdevīgi. Skat, kāda līdz šim nebijusi resursu mobilizācija vismaz vienā pusē atklājās maija sākumā, ieskaitot 9. maiju.
Un - arī tāpēc, lai izslēgtu politiķu un specdienestu patvaļu, manā uztverē šādās lietās varas diktētiem spēles noteikumiem jābūt absolūti skaidriem. Ja varai šķiet kādas lietas, kādas izpausmes aizliedzamas, tad tās ir skaidri jādefinē.
Tas nekas, ka es to turēšu par autoritārisma pazīmi. Ja nu patiesi pastāv «ar kriminālprocesa līdzekļiem» izzināta nepieciešamība DP pārdēvēt par Politpārvaldi. Tās funkcijas savulaik bija definētas visai skaidri. Proti - godīgāk. Izvairoties no iestigšanas aptuvenībā un postpatiesībā. Turklāt piekrītu kulturologam Denisam Hanovam, kurš uzskata, ka Latvijas politiskā elite šajos gados nav spējusi piedāvāt mazākumtautībām kādu būtisku politiskās līdzdalības ietvaru politiskās nācijas, nevis vien etnisko kopienu radīšanai. Tāpēc cilvēki lielā mērā nejūtas šai sabiedrībai piederīgi.