Par trešo ģenerālprokurora termiņu ir jau četrdesmit pieci Saeimas deputāti. Četrdesmit septiņi vēl nav atzinušies. Astoņi kaut kur bēguļo. Bet vairākums – tas ir tikai laika jautājums.
Jo tas, kurš nebūs atzinies, ka ir par ģenerālprokurora trešo termiņu, būs tautas ienaidnieks un tiesiskuma nodevējs. Vecā anekdote par Putinu labi der, lai aprakstītu gan Jāņa Maizīša apstiprināšanas politisko priekšpēli, gan ceturtdienas noraidošā balsojuma izraisīto pēcspēli. Jaunais laiks, Pilsoniskā savienība, Delna un varbūt vēl kāds var justies laimīgi, jo dabūjuši to, ko visvairāk gribējuši. Ģenerālprokurora Jāņa Maizīša vietā politisku elku – Jāni Maizīti personiskai lietošanai. Kāds tiem labums, ja Maizīša kungs taptu ievēlēts? No tāda – mierīgi un draudzīgi ievēlēta – nekāds elks, nekāda virtuāla kampaņas "lokomotīve" nesanāk. Bet nu taču visiem skaidri redzams, kurš te mums vienīgais tiesiskuma apustuļu un nu arī "cīņā par ģenerālprokuroru" cietušo upuru koris. Iepretī pārējiem – gļēvajiem vārda nesaturētājiem.
Tikai – kāpēc gan būtu jādomā, ka tieši JL, PS, SC u.c. izslēdzami no šā gļēvo, no šā "meļu" un "uzmetēju" saraksta? Tāpēc, ka tie visskaļāk klaigā? Tāpēc, ka tie bija par atklātu balsojumu? Bet apgalvojums, ka lemšana par to, kā balsot, arī bija "spēle" ar visiem iepriekšparedzamu iznākumu, ir līdzvērtīgs apgalvojumam, ka deputāti tika vajadzīgajam balsojumam individuāli nopirkti. Diemžēl Saeimā nav (šajā gadījumā ZZS un LPP/LC nav ko pārmest) partijas, kurai nebūtu bijis raksturīgs dubultstandarts.
Turklāt – kāpēc tie, kuri bija tik skaļi Maizīša kunga dēļ, deva priekšroku savām pozām, nevis darbojās reālajam rezultātam? Kāpēc tie centās līdz pretīgumam sapolitizēt kandidātu, nevis vēl un vēl pamatot viņu? Kāpēc tie ij pirms balsojuma, ij pēc tā uzvedas aptuveni, iztiek ar mājieniem, nevis konkrēti sauc tās partijas, tos oligarhus u.tml., kuri "meta gļēvu izaicinājumu tiesiskai Latvijas valstij" (Ģ. Kristovskis)? Ja šie vārdi taptu adresēti konkrēti, čurai uzreiz būtu cita skaņa un Vienotībai cits svars. Vai arī, piemēram, Delna pārmet Saeimai, ka tā balsoja, nevērtējusi kandidāta "profesionalitāti un spēju labi strādāt". Bet kas tad liedza Delnai, partijām, politiķiem to darīt pirms balsojuma? Šā gada laikā, kad visu nokrāsu mediju durvis bija vaļā politiķu tekstiem par Jāni Maizīti, neatradu nevienu (!) JL, PS, TP, SC u.c. deputāta tekstu, ko es varētu nosaukt par tādu, kas vērtē (!) ģenerālprokurora "profesionalitāti un spēju labi strādāt". Tādu, kas vērtētu ij viņam piedēvēto pozitīvo (nepakļāvies spiedienam; rosinājis virkni "lielu" kriminālprocesu un krimināllietu; cīnījies pret korupciju... ), ij negatīvo (likumības sagrozījumi; vāja izmeklēšanas uzraudzība kriminālprocesos; vāja policijas, KNAB, specdienestu tiesiskā uzraudzība...), ij viņa paša savā darbā par labu atzīto (dalība pie Kriminālprocesa likuma, lielāka prokuroru izvēles konkurence, prokuratūras darba stabilizācija...).
No klaigām es varu izlobīt vien to, ka: prokuratūra Latvijā ir (JL) valdības ministrija; ģenerālprokurors ir politiska figūra tiesu varā; viņa galvenā misija – būt priekšvēlēšanu "lokomotīvei" partiju sacensībā. Un tikai tāpēc, ka nostājas izrādīšana te "cīnītājiem" svarīgāka par pašu virzītā cilvēka apliecināšanu to principu ietvaros, ko šie "cīnītāji" teicas aizstāvam.
Kas liedza savlaicīgi veicināt to, lai kandidāts tiktu apspriests un virzīts no profesionālās vides (tam par labu izteicies arī J. Maizītis)? Tieslietu padomes vai labās (politiskās) gribas trūkums? Tiesa, tad politiskā histērija, iespējams, tik augstu vis nekotētos. Un, ja to atmet pilnībā, tad jāsecina, ka Jaunais laiks, kurš formāli vada Saeimas koalīciju, un tā piekritēji nebija pienācīgi sagatavojušies, lai panāktu savu. Viss stāsts. Te būtu labāk vērtēt savas kļūdas nekā taurēt par visas pasaules nelaimi.
Un tiesiskuma sakarā mani satrauc ne tik daudz tas, ka parlaments noraida to vai citu amatpersonu. Daudz vairāk mani uztrauc tieši tas, ka tādi amati kā ģenerālprokurors, vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs, tā vai cita specdienesta vadītājs... te tiecas tikt padarīti mūžīgi un bezmaz mantojami. Tādi, kas "pienākas" tam un tam cilvēkam vai tai un tai partijai. Tas liecina ne tikai par politisku siekalošanos ap šiem amatiem, bet arī par neveselīgu tiesu sistēmas vidi, kura nav parūpējusies par normālu augstāko sistēmas kadru virzīšanu, par stāju, kas liedz politiķiem līst, kur tiem nav jālien.