Senlatvieši Jāņu svinībām gatavojās rūpīgi. Sievas sēja sieru pēc receptēm no pūra lādēm un vīri brūvēja alu, lai ar to varētu pacienāt visus līgotājus. Tāpat neiztika bez dziesmām, dejām un tradīcijām, kas ļauj un ļaus svētkus izbaudīt arī šogad.
Šīs ir tradīcijas, kas pārvarējušas vairākus gadu desmitus, saglabājot misiju un vērtību.
Dziesmu un deju svētki nav vienīgais iemesls, kad uzvilkt latviešu tautas tērpu un pastalas. Skaistie latviešu tautu tērpi un lina apģērbs kopā ar Latvijā austajām jostām krāšņi izkrāsos Līgo vakaru.
Vien ideja ieraudzīt visu ģimeni - vecvecākus, vecākus, kā arī jauno paaudzi - latviešu tautu tērpos īstās sajūtās neļauj aprakstīt, jo tas vienkārši ir jāpiedzīvo.
Atliks izsliet muguru un ļauties tradīcijām, jo latviešu tautu tērpam piemīt fenomenāls spēks. Turklāt 19. gs. sākumā katram latvietim bija viens godu apģērbs, kas visbiežāk arī bija tautas tērps. Katram novadam gan cits, atklājot Latvijas rakstu zīmes un tautas tradicionālās vērtības.
Ķimeņu siers Līgo vakarā ir klasika. Seko alus, pīrādziņi, šašliku “kalni”. Latvieši prot sagādāt svētku mielastu - gan sev, gan ciemiņiem. Tas ir gēnos. Saimniekošana un pulcēšanās nāk no tautas, tāpēc arī šī bagātīgā Jāņu mielasta sarūpēšana visiem jāņabērniem ir pašsaprotama.
Vainagi un jāņuzāles
Viena no skaistākajām tradīcijām ir vainagu pīšana un jāņuzāļu lasīšana. Skaistā un svarīgā rota - vainags ļauj radoši izpausties un iepīt skaistas domas.
Populārākie ir ozollapu vainagi, kas ikvienam stiprā dzimuma pārstāvim ļauj izskatīties stalti. Toties daiļā dzimuma pārstāves, pateicoties vainagiem, var izcelt savu unikalitāti. Daudzas jāņuzāles, piemēram, pelašķis, ugunspuķe, amoliņš, kā arī baltā nātre uzlabo veselību un tām ir labvēlīga ietekme uz cilvēka organismu.
Līgo vakarā uguns jādedzina augstākajā vietā, lai tā apspīdētu visu tuvāko apkārtni un nestu svētību. Ugunskuru iededz līdz ar saulrietu un ļauj kurties līdz saullēktam.
Viena no atzītākajām tradīcijām ir lēkšana pār ugunskuru, simboliski attīroties no visa liekā. Rokās sadevušies pāri lec pāri ugunskuram, lai uguns burvju spēks tos vienotu kopā uz mūžu un nespētu tos izšķirt.
Turklāt neviena dziesma neskan tik spēcīgi, kā Līgo un Jāņu dziesma, ko izdzied, degot ugunskuram.
Iešana pirtī ir sena latviešu tradīcija. Turklāt tolaik sievietes gāja pirtī kopā ar vīriešiem. Pirts lāviņu noklāja ar koku zariem, pļavas puķēm un zālītēm, tā veicot attīrīšanās rituālu ķermenim.
Arī katrai pirtsslotai esot sava nozīme, piemēram, ozollapu slotiņa dara skaidrākas domas, bērza slota atpūtina miesu un dod jaunus spēkus, bet kadiķa - atbrīvo no visa sliktā un liekā.
Kad svinētāji kārtīgi nopērušies, jālec tuvumā esošā dīķī, upē, ezerā vai vismaz vēsa ūdens baļļā.
Jāņu tradīcija ir arī peldēties kailiem. Turklāt šis rituāls ir jāveic Līgo vakarā vai pat naktī, lai vairotu labklājību, auglību, veselību, spēku, kā arī fiziski un garīgi attīrītos.
Protams, ūdens tuvumā ir jābūt piesardzīgiem arī Jāņos, tāpēc ir jāizvērtē savas spējas. Pārgalvība šeit nederēs.
Jau sen runā, ka Jāņu nakts esot vienīgais laiks gadā, kad var redzēt noslēpumaino papardes ziedu. Kas to atrod, tas iegūst laimi, kā arī visas vēlēšanās turpmākās dzīves laikā īstenosies.
Jāņu naktī ir arī attīstījies mīts par izslavēto papardes ziedu un tā meklēšanu, kas patiesībā apzīmē slepenu vai ne tik slepenu mīlēšanos. Mīlēšanās tiek simbolizēta tieši ar papardes ziedu, jo papardes zieds pēc formas atgādinot fallu, kas ir viens no kultiem, ar ko saistītas Jāņu svinības.
Tik vienkārša nodarbe kā negulēšana tiek uzskatīta Jāņu rituālu, kas spēj pozitīvi ietekmēt vairākas lietas. Palikšana nomodā līdz pat rītam palīdz iegūt modrību un veselību turpmākajam gadam.
Tāpat palīdz jauniem puišiem un meitām atrast mīlestību, kā arī veicina bagātu ražu. Un pats svarīgākais - dod svētību, jo, kā vēsta latvju dainas, Jāņu naktī pats Dieviņš sastopams.
