"Fašisms paredz to, ka bendi slavē pats bende. Komunisms ir dramatiskāks: tā būtība – bendi slavē upuri. (..) Politisko cinismu tie abi smēlušies no viena avota – morāla nihilisma." (A. Kamī). Bet ko lai saka par fašismu un komunismu, kuri tiek pilnā sparā izmantoti Latvijas mūsdienu politiskā cinisma aizplīvurošanai vai attaisnošanai? Tiek izmantota vēsture tīrā veidā. Bet "vēsture tīrā veidā vērtības nerada". (A. Kamī.)
Te arī ir tas cinisms, kad mūsdienu politisko paaudžu, politisko grupu nespēja radīt un uzturēt mūsdienu vērtības liek šiem ļaudīm aplipt ap vectēvu, vecvectēvu uzvarām un traģēdijām. Savai laikmetīgai rīcībai tie par gļēvu, transformēt vēsturi šodienas pieredzē tie par gļēvu, tāpēc meklē un atrod veidus, kā imitēt rīcību caur vēstures metastāžu kopšanu un paildzināšanu. Rezultāts – it kā mirušu politisku režīmu un tiem raksturīgo politisko stereotipu uzturēšana pie dzīvības. Rezultāts – gļēva un nicināma atsacīšanās no cienīgas sava laika (vēstures) radīšanas. Vai nespēja to radīt. Rezultāts – morāls nihilisms gan saimniecībā, gan cilvēku attiecībās. Rezultāts – vēlme izmantot vārda brīvību vai nu kā sarkanu lupatu, vai kā mēslu spaini, kas šķir un sanaido cilvēkus. Nevis kā rīku, kas var vest pie saprašanās un kultūras. Rezultāts – vēlme visās izpausmēs redzēt tikai politiskas afišas. Tai skaitā – vēlme spriest par frontes karavīriem nevis kā politikas instrumentiem, bet kā politikas iniciatoriem. Ignorēt to, ka līdzdalību tajā vai citā slaktiņā nenoteica cilvēka brīva griba ne vienā, ne otrā frontes pusē. Gribēt no kara laika ļaudīm tādu izšķiršanās skaidrību un stingrību, uz ko jaunāku paaudžu rupori uzstāj, bet paši nav bijuši spējīgi pat komfortablos miera laikos. Striktu melnbaltu izvēli – par vai pret. Aizmugures varoņi ar aizmugures žurku retoriku. Tāpēc visiem tiem, ieskaitot žurnālistus, kuriem 9. maijā vai 16. martā šķiet pieņemami virtuāli baroties no vecākās, aizejošās paaudzes reālas pieredzes, traģisma, kompleksiem... es ieteiktu sameklēt kādu poligonu, uzaicināt tos, kuri tiek saukti par ienaidniekiem un kuri sauc tāpat pretī, sadabūt ieročus, kaujas patronas un pakarot reālos apstākļos. Tad arī redzēsim, cik šiem ļaudīm to vai citu karavīru likteņi, kara iznākums bijis pie sirds un cik tiem šie karavīri bijuši tikai izejviela savu politisko preču ražošanai. Jo savu, laikmetīgu izejvielu tiem nav bijis. Tas ir viens aspekts.
Otrs. Aizrautīgā vēlmē kārtot caur vēsturi šodienas lietas netop pamanīts, ka diskusijas pamatmotīvs pamazām top – kurš tad no okupācijas režīmiem bija labāks, kurā no okupācijas armijām dienests uzskatāms par prestižāku. Šādā līmenī diskusiju, ja to tā var saukt, tiecas uzturēt arī dažs labs vēsturnieks. Man tas liekas tāds pats konformistisks stulbums, kāds tas bija padomju laikos.
Trešais. Nesen Latvijā pabija pulks liberālāko Krievijas žurnālistu. Bet arī viņi teica: "PSRS radītā Otrā pasaules kara mitologēma pastāv kā realitāte. Tāpēc ir bezjēdzīgi apšaubīt to, ka Padomju armija atbrīvoja Eiropu. Tas paliek masu apziņā, lai ko par to teiktu un rakstītu Latvijā. Krieviem jūs neiedvesīsiet attieksmi pret Sarkano armiju kā okupantiem. Jaunatnei – nekad. Šajā ziņā tā ir cita kultūra. Mēs esam marsieši, jūs – venerieši. Mums viens karš, jums – cits. Un neko ar to nepadarīsi." (A. Venediktovs). Es to pieņemu zināšanai. Tāpat pieņemu, ka viens un tas pats karš vienai tautai var būt svēts, otrai – nolādēts. Mums ar krieviem ir viena vēsture vienā karā, bet mums nav vienotu emociju tā uztverē. Tātad – nekāda unisona nebūs. Un nav vajadzīgs tērēt laiku, lai to dabūtu. Lai paliek katram savs karš. Tas netraucē, ja vien neuzrodas politiski spekulanti, kas cer iedzīvoties no vēstures. Ļaudis, kuri ražo iekšēju ienaidnieku un bailes no tā, jo nav spējīgi ražot spēku un labumu vismaz savā tautā. Politisko režīmu ēnas un politiski dažādi krāsotie mūsdienu parazīti ap 9. maiju nomāc to, ka krievu cilvēkiem, frontes karavīriem ir pamats turēt 9. maiju par svētkiem. Neraugoties uz to, kā pēc kara politiski tika pārdalīta pasaule, kurā PSRS piekrita arī okupanta loma. Krieviem tie nav režīma, bet nacionāli svētki. Lai vai kā, fašisms tika uzvarēts arī Krievijas telpā. Varbūt tas bija lielākais ne režīma, bet tautas (!) panākums arī krieviem traģiskajā padomju laikā. Un arī latvieši pielika šai uzvarā roku. Un arī es netaisos atteikties no kādas daļas savu radu vai tuvu cilvēku tāpēc vien, ka tiem bija dažādi uzpleči un katram savs karš. Viņi bija labi karavīri un labi cilvēki. Un tādi manā atmiņā paliks neatkarīgi no tā, vai tiem tuvāks 16. marts vai 9. maijs. Starp citu, viņi man mācīja, ka tas, kurš neciena ienaidniekam svētas lietas, nav karavīrs, bet slepkava vai lupata.
Ceturtais. Manuprāt, Latvija uzvarēja šo karu 1990. gada 4. maijā. Ja deviņpadsmit gados, visu laiku pie varas esot latviešu partijām, pastāvot etniski viendabīgai birokrātijai, tā nav spējusi reālpolitiski un pēc būtības tikt galā ar šā kara sekām, tad jādomā, ka šīs sekas tai bijušas izdevīgas. Vaimanāt čeka nemirstīga, krievi atkal visur priekšā, žīdi visu nopērk... te bijis ērtāk nekā rīkoties gudrāk par krieviem un apķērīgāk par žīdiem. Kas to liedza? Brīvības tam ir diezgan. Tostarp Latvijai bijis izdevīgāk nevis risināt, bet neatrisināt krievu problēmu. Tai bijis izdevīgi nenonākt līdz konsekvencei – attieksmē pret krievvalodīgo kopienu piekopjot vai nu striktu repatriācijas politiku, vai arī tādu politiku, kas šos ļaudis padara par pilnvērtīgu valsti veidojošu resursu. Ne šis, ne tas. Oficiālā uztverē – masa kontrnoskaņojumu provocēšanai. Lai tagad varētu politiski cepties par kaut kādām plāksnēm, kuras ir tik vien kā liecība noteiktam laikam. Liecība, pret kuru daļa šodienas mutes bajāru savulaik nav ne publiski sacēlušies, ne kā citādi iebilduši. Manuprāt, valdīšana, Rīgas dome un latviešu inteliģences pārstāvji blakus šai plāksnei drīz varēs pielikt citu, kurā tomēr paust pateicību krievvalodīgo kopienai par nopelniem Latvijas līdzšinējā politikā. Jo caur to un baidīšanu ar to bijis iespējams novērst tautas uzmanību no valsts suverenitātes deleģēšanas līdz jaunai atkarības pakāpei, no birokratizācijas, no izglītības marasmatizācijas, no valsts iedzīšanas parādos, no tā, ka valsts maksātnespējas perspektīva top sinonīms pašokupācijai... Jo vienmēr izdevies tiem aizlikt priekšā kādu krievu plāksni. Arī devītais maijs savā jocīgā ziņā bijis šāda plāksne, Latvijas varas noturības garants. Tāpēc devītajā maijā te visi šā vai tā pušķojas. Dažs sprauž savu kaujas ordeni, cits liek mēli uz pleca.