Svarīgāk atrādīties, nevis strādāt
Apskatījis SKDS veiktajā aptaujā cilvēku attieksmi pret politiķiem un institūcijām, nospriedu, ka cilvēki Latvijā, no vienas puses, ir laimīgi, no otras – tā ir nezinīšu laime. Tā nospriedu, uzlūkojis ne tik daudz aili «pozitīvi», cik ailes «nav dzirdējis par tādu» un «negatīvi». Galvenais secinājums – cilvēki savu attieksmi veidojuši nevis paši vērtējot politiķu, ministru profesionālo darbību, nevis vērtējot savu saskari ar politikas praksi, bet nolūkojuši to mediju priekšstatos. Lauvas tiesu iespaida radījuši mediji. Var droši teikt, ka sabiedrība domā par politiķiem tāpat kā (masu) mediji. Ja salīdzināt šo pētījumu ar politiķu pieminēšanas biežumu medijos, tad lielu atšķirību abos sarakstos nebūs.
Ja ne darbs, es arī gribētu, lai man ne par vienu politiķi nav jādzird. Man tas nozīmētu, ka valstī viss puslīdz kārtībā un politika netraucē cilvēkiem dzīvot vai pat kļūt laimīgiem. Tomēr – nav sevišķi normāli, ja politiķim, ministram, lai tas vairotu savu atpazīstamību, nepietiek ar labu darbu. Vēl viņam vismaz reizi trijos gados jāšķiras no sievas vai jānobrauc uz ceļa kaķītis (pasargi, Dievs, kaķīti). Tad viņš tiks medijos, tad par viņu lasīs, tad par viņu zinās. Bet, ja viņš, pat ticis medijos, runās tik par darbu un nemaz par skandālu, par brūtēm, par šmucēm kantorī, par kaķīti… tad viņu kā nezināja, tā nezinās. Jo tas lielai daļai «nav interesanti».
Tāpēc es no pētījuma kopainas izlobu, ka apmēram trešā daļa sabiedrības (labi – aptaujāto) ir politiski analfabēti. Pētījums sniedz pārliecinošu attieksmes ainu. Taču, ja aptaujāto izvēli tiešām būtu noteikusi zināšana par viņu nosaukto cilvēku darbību, pētījuma aina būtu savādāka. Tad, piemēram, arī Ministru kabineta zemais vērtējums (-37,5) būtu savādāks. Tad nevajadzētu domāt, ka radio uzticas (+34,1) vairāk nekā avīzēm (+16,5) tāpēc, ka radio atskaņo mūziku, bet avīzes neatskaņo neko. Jo var vismaz strīdēties par to, kuru mediju kopums (ziņu portāli, prese, radio, TV) šodien veic medija funkcijas vispilnīgāk un godīgāk. Lai gan… attieksmes rutīna, protams, ir komfortablāka nekā pārdomas par to, vai nav noticis kas tāds, lai būtu vērts attieksmi pārskatīt.
Signe (Baumane) teica, ka viņai ik deviņas sekundes jādomā par seksu. Politiķim, lai publika to uznestu šāda pētījuma spicē, ik sekundi jādomā nevis par darbu, bet publisku atrādīšanos. Ja nebūs mēnesi atrādījies, trešā daļa «nebūs neko par tādu dzirdējusi». Piemēram, lai arī Jānis Dūklavs vērtēts augstu, mani tomēr pārsteidz, ka teju 20% ļaužu par viņu, cilvēku, kurš nu jau gadu desmitus nav stāvējis malā no laika gaitas un (manā uztverē) ciešami veic ministra pienākumus, nav dzirdējuši. 49,4% nav dzirdējuši par Gunāru Kūtri, 40,4% – par Daci Melbārdi, 36,4% – par Gaidi Bērziņu, 44,4% – par Danu Reiznieci-Ozolu, 34,1% – par Dzintaru Rasnaču, 26,9% – par Uldi Auguli… Manuprāt, arī šie cilvēki konkrētas politikas un amatu ietvaros nav izgāzušies. Jāsecina, ka vismaz trešā daļa sabiedrības (aptaujāto) nevēlas veikt pozitīvu politiķu selekciju daudzmaz patstāvīgi. Tie grib, lai kvalitatīvu politiku un politiķus tiem pienes gultā, kā rīta kafiju. Skaidrs arī, ka negatīvo attieksmi pret Edgaru Rinkēviču (-42,2) nav noteikusi viņa darbošanās ārlietu ministra amatā, bet pilnīgi citas lietas.
Uzticības krīze nav pārgājusi. Uzticība politiskajām partijām: mīnus 63,2. Taču, ja sabiedrība pasīva, bet politiskā elite augstprātīga un savtīga, citādi nevar būt. Labi, ka pie tik primitīvas bildes nekāds īpašs darāmais nav jāizgudro. Jādara tik, kā rakstīts mācību grāmatās. Jāpārstāj saskare ar sabiedrību taisīt kā PR projekts. Jābeidz runāt ar sabiedrību aizbildnieciskos monologos un dialoga imitāciju vietā jāliek izvērstas, plurālistiskas debates. Nav jāgaida, kamēr sabiedrība «nobriedīs», nav jājūdzas tās pavadā un nav jāiet pret to. Jāpastāv uz savu tur, kur nav skaidri definēta viedokļa. Tieši Latvijas politiķu nespēja laikus pozicionēties, manuprāt, noveda pie vairākām ilgspēlējošām ar integrāciju, jauno emigrāciju, sociālo stratifikāciju… saistītām problēmām. Jāsniedz mierinājums opozīcijai. Utt. Bet, kamēr vieniem būs «veiksmes stāsts», citiem pēckrīzes depresija, nekas nesanāks.