Augstāk par vārdiem

Nedomāju, ka Valsts prezidents un Ministru prezidente 16. augustā apmeklēja 16. politiski represēto salidojumu Ikšķilē tāpēc, ka rudenī gaidāmas Saeimas vēlēšanas. Prezidents teica, ka Latvija ir droša zeme, bet valdības rīcībspēja – nepietiekama. Premjerministre izteica priekšlikumu, ko es labprāt redzētu nākamās valdības deklarācijā: sagādāt mežu, kur iet papardēs. Viņi korekti apliecināja, ka valsts represētos nav aizmirsusi.

Kopumā politiķu īpatsvars salidojumā šogad bija krietni lielāks nekā iepriekšējos gados. Es neteikšu, ka tie reklamējās. Tikai atrādījās. Tie neteica, par kuru partiju mums balsot. Tie teica, par kādām partijām balsot. Politiķu runas bija sirsnīgas un represēto liktenī apmērcētas, taču politiskā satura ziņā salidojuma aicinājums man šķita daudz spēcīgāks. Nav ar’ pirmais gads, kad, klausoties politiķu runas Ikšķilē, man tomēr gribas tiem ieteikt nākamgad sagatavoties krietni nopietnāk. Jo auditorija, kas politiķiem priekšā, nav vectētiņu un vecmāmiņu bērnudārzs «pelnītā atpūtā», kā varētu likties pēc skata. Savā pamatmasā tie ir, ja ne citādi, tad garā aktīvu un, tavu brīnumu, joprojām pilsoniski, nevis egoistiski, domājošu cilvēku kopums. Ja šie cilvēki teic, ka viņu dzīves jēga kopā ar citiem latviešiem ir droša, pārtikusi un pasaulē atzīta valsts, tad viņi no sirds un kā kopums to par savu dzīves jēgu arī tur. Nevis tikai uzdod par jēgu.

Pēc oficiālās salidojuma daļas pļavā pie Ikšķiles estrādes es ar’ dabūju pamatīgi izrunāties. Un savādā kārtā, nevis es represētos baroju ar idejām, dzīves stāstiem un faktiem, asredzīgu situācijas vērtējumu, bet viņi mani. Pāris mēnešus par idejām, par tēmām tagad varu nedomāt. Es pieļauju, es zinu, ka daudziem no viņiem kas sāp (2013. gada laikā miruši 920 represēto), ka daudziem ir grūti dažādu iemeslu dēļ, ka arvien nomāc rūgtas atmiņas un mīļo zaudējums. Bet tāpēc vēl jo lielāku cieņu pelnījusi viņu spēja būt un gribēt būt savas valsts pilsoņiem ne tikai pēc pases. Jā, man ir skepse par to, ka mūsu sabiedrība top senilāka un senilāka. Taču manas paaudzes un par paaudzi jaunāki ļaudis man samērā ar viņu reālo rīcības potenciālu liekas sociāli krietni «nogurušāki» un apātiskāki nekā represēto paaudze.

Tieši tāpēc politiķiem ir gan izdevīgi, gan vērts tieši šajā auditorijā testēt savus visaugstākos, visnopietnākos valstiskos, nacionālos uzstādījumus. Protams, veciem cilvēkiem ir pa prātam, ja kāds runā viņiem tīkamas lietas. Taču esmu pārliecināts, ka vairums Ikšķilē klātesošo spētu saskatīt patīkamo arī politiķu runu būtiskumā, saturīgumā un godprātībā. Turklāt – tāds gandarījums nezustu no prāta tik ātri kā labi vārdi vien. Kaut vai tāpēc, ka atbilstu ne viena vien represēto salidojuma aicinājumā paustajam, ka valsts jātur tā, lai represēto liktenis nepiemeklē viņu bērnus un mazbērnus. Bet tik drošas atbildes politiķiem, manuprāt, šobrīd nav pat saistībā ar kādu no 16. salidojuma aicinājumā iekļauto valsts varai, politiķiem adresēto atziņu (konkrētā situācijā uzskatīt par galveno prioritāti valsts aizsardzības spēju krasu palielināšanu; respektēt Valsts prezidenta ieteiktos Ministru prezidenta pilnvaru palielināšanas priekšlikumus; no jaunā mācību gada – pievērst pastiprinātu uzmanību patriotiskās audzināšanas līmeņa celšanai; valsts pārvaldi nodrošināt ar pieredzējušiem, zinošiem un valsts labā strādāt motivētiem ierēdņiem; gādāt par nodokļu politiku, kas veicina biznesa attīstību un mazina plaisu starp bagātajiem un nabagajiem). Izlasīju arī vairāku iepriekšējo salidojumu aicinājumus. Saliku kopā priekšlikumus, kas tajos izteikti varai, un secināju, ka pamatā politiķi braukuši uz Ikšķili nevis runāt, bet atrunāties. Jo maz kas no šajos aicinājumos izteiktā ir guvis kvalitatīvu piepildījumu. Es ceru, ka līdz nākamajam salidojumam arī politiķi izlasīs iepriekšējo politiski represēto salidojumu aicinājumos to, ko represētie tiem valsts (ne sevis) dēļ lūguši. Un sniegs savās runās godīgu, pamatotu vēstījumu par to, kas šo lūgumu dēļ noticis un notiek. Tas tad arī būs tas būtiskais patīkamais, kas stāv augstāk par vārdiem vien un ko vārdi bez dvēseles un patiesības nenes.