Nupat lasīju, ka Īzākam piemeties dzemdes iekaisums. Dak-teris Bronšteins izrakstījis viņam krutākās zāles pret to. Zāles Īzākam palīdzējušas, bet kaimiņš Zālamans pateicis, ka Īzākam nav ne dzemdes iekaisuma, ne pašas dzemdes.
Man būtu ļoti žēl, ja Latvijas ārlietu un aizsardzības ministri nonāktu Īzāka situācijā. Proti – ņemtu kādas pašu iedomātas valsts drošības kaites tik tuvu pie sirds, ka šīs iedomātās kaites sāktu noteikt valsts aizsardzības politiku, bet paši funkcionāri nonāktu maniakālā atkarībā no savām iedomām. Esmu tādus funkcionārus redzējis. Padomju laikos. Maskavas forštatē kautiņi bija ekstrēmais sports. Pāris reizes sanāca tā, ka pa muti dabūja svarīgu priekšnieku atvases. Atvases pašas bija normāli čaļi. Toties priekšnieki varen centās tās piesegt un gādāja, lai dubultu sodu dabū tie, kas atvasēm visnotaļ demokrātiskā klopē pabojāja miesu.
Tāpēc, ja NATO karavīru čuras mūsu funkcionāriem ir svarīgāks nacionālās drošības faktors par pašvaldības policijas centieniem uzturēt patiesu kārtību vienā sīkā NATO teritorijas gabaliņā, man liekas, ka šo funkcionāru drošības un kārtības uztvere te joprojām saistās ne tik daudz ar lietas būtību, cik rangu tabulu. Dusmas par to, ka NATO «atvašu» sastrādātais darīts zināms NATO «tētiņam», bija tik lielas, ka amatpersonas sāka spekulēt ar nacionālās drošības jēdzienu. Taču – tas ļauj arī man šo, līdz «lielajai» politikai uzpūsto, administratīvo situāciju vērtēt politiski.
Pirmkārt, man šķiet, ka NATO jūrniekiem nebija pienācīgi paskaidrots, uz kādu valsti tie dodas. Latvija nav tā valsts, kurai vajadzīgs kārtējais demokrātijas imports. Ja NATO karavīriem labpatīk savdabīgi distancēt no sevis vietējo sabiedrību, zūd daļa cerību, ka mācības ir mūsu drošības un sadarbības elements, nevis tikai kaut kāda vaļīga militāra izklaide.
Otrkārt, stāja ir kvalifikācijas sastāvdaļa ne tikai militārā jomā. Ja Latvijā esošie NATO, ASV karavīri ir kvalifikācijas paraugs, tad pēc sadzīviskā incidenta Ventspilī tomēr rodas jautājums – kāpēc Latvija, kuras amatpersonām tik dikti rūp nacionālā drošība, laika gaitā nav vīžojusi sagatavot dažus tūkstošus vismaz tikpat kvalificētu karavīru kā tie 150, kuri nesen ieradās Latvijā? Tad varbūt nevajadzētu katru importa čurātāju uzdot par briljanta vērtu un šo 150 potenciālu taisīt par bezmaz līdzvērtīgu visu mūsu NBS potenciālam. Tad drošības sajūtā nevaldītu citu klātbūtnes, bet sadarbības, partnerības faktors.
Treškārt, nožēlojami, ja Ventspils incidents izpletās un uzpūtās pāri savai faktiskajai nozīmībai ne tikai tāpēc, ka vietējie kungi uzskata Rasmusenu par «vecāko brāli», bet arī tāpēc, ka tam tiek jaukta klāt priekšvēlēšanu putra. Nacionālās drošības padome un Koalīcijas padome bija gatavas iztaisīties par partkomiem, kur izskata «Lemberga lietu».
Ceturtkārt, ja jau mums patīk ķēmoties nopakaļ Krievijai un visu ko muļķīgi aizliegt, tad mēs varētu uz visu sabiedrību attiecināt Krievijas noteikumus Par bērnu aizsardzību no informācijas, kas kaitē viņu veselībai un attīstībai (spēkā no 2012. gada). Ar tiem noteikts, ka vārdi «gejs», «hemoroīds», «ekskrementi»… ir aizliegti. Ja mums būtu kas līdzīgs, varētu kārt Aivaru Lembergu pie lielā zvana par to, ka aplam lietojis vārdus «okupācija» vai «NATO bāzes». Bet, kamēr līdzīgu noteikumu nav, es viedokļu kriminalizācijā saskatu tikai gļēvu vēlmi totalitarizēt oficiālās versijas.
Piektkārt, ja kāds nespēj pats sev uztaisīt kārtīgu drinku (piemēram, situācijai atbilstošu, mūsdienīgu Valsts aizsardzības koncepciju), bet tik vien kā slamstās gar galdu, laistīdams savā traukā atliekas no stiprāko puišu glāzēm, tad nez vai tādu var turēt par drošu partneri.