Līdz šim man, pirmkārt, šķita, ka mēs atrodamies NATO iekštelpā, nevis ārtelpā. Līdz šim man, otrkārt, šķita, ka Latvijas attiecības ar NATO ir partnerības, nevis aizbildnības attiecības.
Līdz šim man, treškārt, šķita, ka mēs pirms desmit gadiem iestājāmies aliansē kā valsts un tikai pēc tam jau pakārtotā līmenī tika slēgtas vienošanās par starpvalstu sadarbību kolektīvās drošības dēļ. Taču pēc Krievijas invāzijas Krimā izskanējusī publiskā politiķu retorika mani vedina uzdot jautājumu – kas mēs īsti NATO ainavā esam? Runa ir tieši par politiķiem, nevis dažiem aizsardzības speciālistiem un militāristiem, kuru domas pamatā ir loģiskas un izriet no reālā konteksta.
Taču politiķi, runājot par valsts aizsardzības spēju, pirmkārt, sākuši aizmirst definēt uzvaru un tā vietā kalkulē – cik ilgi noturēsimies. Paši ar savām, laikam taču, bailēm demoralizē sabiedrību. Bet es, cik lasu apsvērumus par modernām aizsardzības sistēmām, tik atrodu tur dažādās variācijās sacītu, ka «definēt uzvaru ir augstākās militārās kompetences sūtība». Un politiķiem tas, manuprāt, jādara pirms militāristiem. Ja nav skaidrs uzvaras mērķis, valda bailes. Gan cilvēkos, gan politikā.
Otrkārt, politiķi izvairās no skaidrām atbildēm par resursiem, kuri ir mūsu rīcībā un kuri varētu būt mūsu rīcībā atbilstoši konflikta dinamikai. Ņemot vērā to, ka šodien, sakot «armija», ne tuvu nav pateikts «aizsardzības resurss». Kādā stāvoklī krīzes situācijā te būs visi pārējie ar modernu aizsardzību saistītie «funkcionālie bloki» un to darbības, vadības koordinācija? «Visupirmā drošības garantija katrai nācijai ir katras valsts politika.» (K. Bilts vēl 1994. gadā.) «Katra valsts veido savu personīgo drošību, radot labas attiecības ar kaimiņiem un labklājību pašā valstī.» (K. Donalī.) Kā Latvijā kopumā vērtējama valsts un pilsoņa interešu sakritība? Kādu daļu sabiedrības patiesi un reālai rīcībai iedvesmo Latvijas suverenitāte? Cik efektīvi var būt mūsu resursi konfliktā ar kodolvalsti? Pie manis pirms dažiem gadiem nejauši nonāca kāda virsnieka drošības analīzes formāta krīzei veltīts teksts, kurā viņš citē kādu citu nenosauktu «latgaļu gudro virsnieku»: «Plānojiet un attīstiet savu drošības sistēmu bez tās lomas, kādu jūs cenšaties piedēvēt Krievijai. Plānojiet tā, it kā jums apkārt būtu brīvas un demokrātiskas valstis. Krievija neapdraud jūs, Krievija neapdraud pasauli. Pasauli apdraud noziedzība, nabadzība un tumsonība. Ja tās bruņosies ar kādas lielvalsts militāro potenciālu (vienalga kādas) un uzbruks jums, NATO jūs neaizsargās, jo kodollielvalsts nedrīkst piekāpties zaudējumam, kodolgalviņas atstājot šahtās.» Cik tuvu ir brīdis, lai uzskatītu, ka tumsonība, nabadzība un noziedzība ir bruņojušās tieši ar Krievijas militāro potenciālu? Kādas ir NATO Baltijas valstu drošībai pievērstās darbības šajā gadījumā? Tūlīt pēc Gruzijas konflikta ģenerālis Krēsliņš secināja, ka «nav efektīvu starptautisku organizāciju tādu krīžu atrisināšanai». Spriežot pēc Latvijas un ne tikai Latvijas politiķu izteikumiem, tādu organizāciju nav arvien. Utt. Atkal – politiķiem tas viss, manuprāt, jāzina un jāpārvērtē pirms militāristiem.
Taču, treškārt, un tostarp arī no aizsardzības ministra izteikumiem (NRA, 4.04.2014.) sāk likties, ka reālu draudu gadījumā mēs neuzvedīsimies kā NATO valsts, bet kā valsts, kura gaida NATO atbalstu. Tātad šodien, kad militārā, drošības situācija var tikt izšķirta ne dienās, bet stundās, šo bordertaunu, šo NATO valsti, kura atrodas, kā pēdējās nedēļās modē teikt, «dažādu civilizāciju robežzonā», varbūt labāk saukt nevis par alianses dalībvalsti, bet par NATO nomali, teritoriju? Jo, neraugoties uz robežvalsts statusu, mēs neesam atbilstoši šim statusam nodrošinājušies. Ne tehnoloģiski, ne organizatoriski (tā, lai visu sabiedrību varētu uzskatīt par pietiekami motivētu valsts aizsardzības resursu), ne arī starptautiskās attieksmes ziņā no to organizāciju puses, kurās ietilpstam. Mūsu militārās bāzes itin kā nav pilnvērtīgas NATO bāzes. Lai tās būtu pilnvērtīgas, šurp jābrauc franču vai poļu puikām. Kāpēc? Vai mēs paši esam par trulu, vai mēs protam apieties tikai ar nolietotu tehniku? Vai mūsu integrācijas pakāpe NATO ir tik vāja, ka mēs draudu eskalācijas situācijā spējam (sk. ministra interviju) definēt tikai savas nepietiekamības, bet ne savu reālo potenciālu, savu pienesumu kolektīvās drošības sistēmā? Utt.