Būtu pilnīgi aplam pārvērst visu masu mediju telpu informatīvā (informatīvā un psiholoģiskā) kara telpā. Jo manā uztverē informatīvais karš ir karš ar pūļiem un par pūļiem.
Iespējams, mūsdienās, pateicoties tehnoloģiskiem sasniegumiem, ražot pūļus ir vieglāk nekā parastos ieročus. Lai gan – morāles krituma pieļāvums, sevišķi ekstrēmos apstākļos, ir spējis degradēt sabiedrību ārkārtīgi īsā laikā arī agrāk. Bez IT un varbūt vēl nezinot, ka uz psihi var iedarboties, arī neskarot apziņu.
XI olimpiskās spēles nostiprināja pozitīvu Vācijas tēlu pasaulē. 1939. gadā 1133 ielas un laukumi visā pasaulē bija nosaukti Hitlera vārdā. Tostarp vēlākajās «antihitleriskās koalīcijas» zemēs. Kad Mihails Saakašvili 2008. gadā košļāja šlipsi, vieniem bija izdevīgi ziņot – satraucas, citiem – baidās. Utt. Šos gan mēroga, gan būtiskuma ziņā dažādos piemērus es saliku vienā bundžā, lai pateiktu, cik šķietami viegli dažādajos līmeņos valstīm, cilvēkiem, uzņēmumiem… ir bijis pārstāt redzēt kopējo bildi, pārstāt pakārtot lēmumus nevis būtiskajam, bet propagandas apsvērumiem un mitoloģijai.
Runādams ar Neatkarīgo par Ukrainu, informatīvā kara nozīmību uzsvēra deputāts, ģenerālis Kārlis Krēsliņš. Viņš teica: «Informatīvo karu viegli realizēt starp cilvēkiem, kas zaudējuši ticību vai nacionālos mērķus, kas ilgi dzīvojuši vai dzīvo nabadzībā un kuriem ilgus gadus bija jādzīvo ar apdraudējuma vai nedrošuma sajūtu. (..) Domāju, ka daudzi Krievijas iedzīvotāji, skatoties savus valsts televīzijas kanālus, tic redzētajam, ka Ukrainā ir fašisti, kas iznīcina krievus, ka visu tur organizējuši Rietumi utt. Viņiem nav resursu, lai iegūtu kvalitatīvāku informāciju. Man tas atgādina situāciju, kad aklus cilvēkus pieved pie ziloņa, kuru viņi nav redzējuši, un lūdz aprakstīt, kas tas ir. Viens paņēmis asti, otrs degunu, trešais kāju utt. un atbilstoši stāsta, kā izskatās zilonis. Tie stāsti ir patiesi, bet neviens neapraksta pareizi, kā izskatās zilonis. (..) Vajadzētu nevis aizliegt kādu informācijas avotu, ko izdarīt interneta laikmetā ir grūti, bet sniegt patiesu vai dažādu viedokļu informāciju valodās, kuras labāk saprot vēlētāji.»
Es pilnīgi pieļauju, ka Krievijas oficiālie TV kanāli tagad translē tieši to, ko vēlas dzirdēt Krievijas ļaužu pamatmasa. Bet arī Latvijas TV kanāli (vismaz pirms vēlēšanām) cenšas translēt pamatā to, ko gribam dzirdēt. Godprātīga analītika ir subjektīva, bet arī mums vajag masu un reitingus. Viņi nomāc to, kas viņiem nepatīk, mēs grasāmies slēgt to, kas nepatīk mums. Viņi taisa informatīvo troksni, taču uztur daļēju informatīvo vakuumu saistībā ar Krievijas rīcības kontekstu. Pie mums ir runāts par oficiāli sniegtās informācija nepilnību un tās līmeņa kritumu.
Jā, es lasīju, ka specpropagandas efektivitāti nodrošina tās pasniegšana līdzīgā manierē, kā to dara pretinieks. Jo pie atbilstošas meistarības pretinieka enerģija tad tiekot izlādēta tukšumā. Bet, ja nerunāt par specpropagandu, tad jātur prātā, ka cīņa par sabiedrisko apziņu informatīvajā karā nav atkarīga no tanku un zemūdeņu skaita, bet no domām, jūtām, tēliem, vārdiem… No tiem var būvēt gan pūli, gan tautu. Informatīvais karš šā vai tā ir pievērsts nacionālās pašapziņas devalvācijai. Ir pilnīgi aplam nodarboties ar to savai auditorijai domātā informatīvajā telpā. Proti – piebāzt to ar saviem ziloņu fragmentiem. Pirmkārt, ir jāpabeidz zīmēt, jārada pilnīgs to mums svarīgo ziloņu tēls, kurus nav gribējuši pabeigt oponenti. Ne no Krievijas, bet no mums atkarīgs, vai televizors mūsu telpā ir zombokaste vai nav. Otrkārt, ir nepieciešamas salīdzinājuma iespējas, bet šim salīdzinājumam – kritiska attieksme pret jebkuru informācijas avotu. Vai tas svešs vai (diemžēl) savējais. Ieslēdzot televizoru, tūlīt jāieslēdz arī smadzenes.