Valdība pamatoti slavē likumsargu darbību šā gada sešpadsmitajā martā. Bet, ja skatīties uz 16. marta bildi pie Brīvības pieminekļa no augšas, tad labāk nekā citus gadus redzams, ka likumsargi nokopj aiz politiķiem un valdības.
Jo bilde liecina par to, cik lielā mērā politiskais dialogs kļuvis atkarīgs nevis no oficiālās politikas noteicēju ikdienišķas meistarības, bet no žogu garuma un policistu skaita. Galēji atšķirīgu viedokļu kulturālu līdzāspastāvēšanu Latvijā var nodrošināt tikai ar spēku. Tāds ir šīs bildes vēstījums. Saasināts tāpēc, ka notikumi Ukrainā veicinās viedokļu radikalizāciju un polarizāciju, bet Latvijas amatpersonas nespēj garantēt, ka, augot ārējiem riskiem, sabiedrības sašķeltība nenovedīs līdz iekšējai konfrontācijai.
Nē, es nedomāju, ka notikumi Ukrainā te piešķils kaut cik vērā ņemamai ļautiņu grupai kvēlu, iekšēju (!) motīvu noteiktu vēlmi atdalīties. Es nedomāju arī, ka valsts iekšēju (!) iemeslu dēļ var nonākt līdz stāvoklim, kad situāciju te nosaka, teiksim, «piektās kolonnas» un «labējā sektora» agresīva saspēle. Taču tas nenozīmē, ka Latvijas amatpersonām nav jādomā, līdz kādai situācijai Latvijas sabiedrība var nonākt. Ar ārējām stutēm vai bez. Proti, gribētos redzēt scenārijus, kuros apsvērti reāli draudi, nevis spekulēts ar bailēm.
Džo Baidens var atvest pilnas kabatas ar atbalstu, taču gribētos, lai mēs izrādītu viņam ne tikai pateicību, bet arī cieņu, sacīdami, ka paši esam darījuši visu, kas mūsu spēkos. Sacīdami, ka viņš tiešām nācis mūs atbalstīt saistībā ar ārējiem draudiem un viņam nevajadzēs te nomierināt mūsu iekšējos kašķus. Citādi, ko šeit, ja nu kas, aizsargās NATO? Teritoriju vai valsti? Vismaz piecas dienas, kā melš, mums tomēr pienāktos izturēt kā valstij. Vai esam tam gatavi? Es nedomāju, ka mēs baidāmies no Krievijas. Brīvības cīņu gēns nevar vienkārši pagaist. Es domāju, ka mēs baidāmies no sevis, no tā, ka kārtējā izšķirošā situācijā nerīkosimies tā, kā brīviem ļaudīm un brīvai valstij pienāktos. Tāpēc domāju, ka arī tad, ja nopietnu ārēju draudu nebūtu, valsts vadītājiem ir jābūt gataviem mobilizēt sabiedrību un jāzina, kādu sabiedrību tie mobilizē un kādam mērķim. Un vēl – man kā mazas valsts pilsonim pat vēl pirms sankcijām gribētos zināt, kādi starpvalstu spēles noteikumi šobrīd ir saistoši Eiropai (ieskaitot Krieviju). Ja tiešām ir sācies «jauns politisko attiecību laikmets», tad pirmām kārtām gribētos redzēt vismaz šo «jauno» attiecību regulācijas melnrakstus. Ja turpinās tāda nenoteiksme, retorikas un rīcības nesaskaņa, situāciju definējoša aptuvenība… kā patlaban, tad mazām valstīm ne bez pamata var ienākt prātā, ka tās atkal ir kā vējā parautas lapas. Negribētos atkal būt tik vien kā dažnedažādu situāciju ķīlniekiem.
Tāpēc jātur prātā arī tas, ka iekšējā politiskā kultūra Latvijā ir pūļa kultūra. Kā tāda tā te diemžēl tiek uzturēta. Šā gada 16. marts pie Brīvības pieminekļa nebija šajā ziņā diez kāds izņēmums. Pirmā pasaules kara izcilāko pilotu Manfrēdu fon Rihthofenu ar militāru godu apglabāja ienaidnieki. Latvijā viņa miesas tiktu apgānītas, lai kurai konfrontējošo uzskatu pusei viņš piederētu. Jo ne cilvēcīgais, bet politiskais te iezīmē savējos un svešos. Ja cilvēks politikai kaut ko nozīmētu, tad nebūtu iedomājama gānīšanās brīdī, kad cilvēki piemin savus kritušos un mirušos, kad tiem kāzas, kad nāk pasaulē bērniņš… Lai arī cilvēcīgais varētu mūs samierināt, mums tiek borēts, ka bez politikas mums nav pašvērtības. Politika netop konstruēta caur cilvēcīgo, un tāpēc mums jārēķinās arī ar iekšējiem draudiem. Partijiskais ir svarīgāks par valstisko, un iekšējā nieze ir tā galvenā barība. Tāpēc valsts arī politiski ir vāja pret ārējo. Tāpēc arī Latvijā starp daudziem citiem svarīgiem ar drošību saistītiem jautājumiem tomēr ir pamats uzdot arī to, ko Ukrainas jaunajai varai savā Kijevas lekcijā nesen uzdeva Mihails Hodorkovskis: jūs satrauc tas, ka valsts austrumos ļaudis ir tik promaskaviski. Bet – vai jums ir viņiem pieņemama alternatīva? Uzdot un cerēt, ka vara, kā pienākas apsvērusi iespējamās draudu transformācijas, pārslēgsies no partijiskā uz valstisko.