Nu jau gadus desmit uzskatu, ka tas, kas notiek ap (!) leģionāru gājienu 16. martā, ir politisko tukšinieku karnevāls. Tas pats lielā mērā attiecas uz 9. maija pasākumu. Jaunākās paaudzes atnāk pabaroties no vecāko pieredzētās realitātes un pazemo vecos ļaudis pat tad, ja teicas nākušas to dēļ.
Jo uzskata par pieņemamu tirgoties ar saviem sīkiem politiskiem krāmiem daudz dziļākas un traģiskākas pieredzes acu priekšā. Jo uzskata par pieņemamu izmantot savulaik nopietnus politiskus brendus (nacionālisms, antifašisms) par uzlīmēm savam būtībā bezidejiskam seklumam. Jo tas seklāks, jo skaļāks. Acīmredzot mūsdienu Latvijas politikas pamatīpašība ir nevis kādas ideoloģijas konsekventa uzturēšana valsts dēļ, bet parazitēšana, spekulācija ar šīm ideoloģijām sevis dēļ. Parazitēšana vecāko paaudžu pieredzē un tās «tulkošana» tā, kā izdevīgi mūsdienu konjunktūrai. Astoņdesmitgadīgie tiek uzdoti par galvenajiem mūsdienu nacisma (vai staļinisma) producentiem. Kā savādāk, ja citās dienās un atrauti no kara laika saistībā ar šo tēmu valda gandrīz absolūts publisks klusums. Barotavas slēgtas. Karnevāls beidzies.
Diemžēl arī mediji krīt uz to, kas skaļāks. Bet, ciktāl runāt par neonacismu, tiktāl, pārfrāzējot Mihaila Hodorkovska uzrunu Kijevas Maidanā, – tā Latvijā nav vairāk nekā Krievijā. Bet Krievijā tā ir krietni vairāk un tas tur ir gan idejiski sakoptāks, gan organizētāks. Tostarp Latvijā argumentācijas sinonīms jau sen ir demagoģija. Turklāt mums gan politikai, gan radošajām jomām, gan sadzīvei piemetusies superlatīvu sērga. Normālas, viduvējas izpausmes tiek dēvētas par unikālām, izcilām, leģendārām un neatkārtojamām. Tostarp – kādi tik nieki te netop saukti par nacionālismu, nacismu vai antifašismu. Arī tas liecina, ka politikas līmenis te ir krāmu tirgus līmenis. Turklāt mūsdienās «ideoloģijas» nebūt nekautrējas izmantot paņēmienus, ko tās noliedz. Piemēram, pārsteidzoši viegli bija sameklēt padsmit gadījumus (Sanktpēterburgā, Francijā, Permā, Maskavā…), kad antifašisti iniciējuši fašistiem raksturīgas izrīcības. Te gribu sacīt tik vien to, ka pienācīga politiskā kultūra, manuprāt, respektētu pat visniknākā pretinieka vēlmi pieminēt savu pagātni un savus upurus. Pie mums šīs kultūras nav. Pie mums nacionālisti ir ieinteresēti uzturēt «svešos», antifašisti – «fašistus». Jo cita, futūristiska, kapitāla tiem nav.
Bet oficiālo Latviju es nesaprotu. Jo, pirmkārt, neredzu pamatu spekulēt ar Ukrainā notiekošo, kā iemeslu šādai vai tādai sabiedrības aktivitāšu slāpēšanai. Pagaidām tās ir bailes pašiem no savas ēnas. Iedomu rēgi vai arī sliktas attiecīgo dienestu darbības sekas. Otrkārt, nesaprotu, kāpēc Eināram Cilinskim tiek izvirzīts ultimāts – ja iesi, izlidosi no krēsla. Ja politiķi teic – «mēs visi saprotam šīs nostājas nepieciešamību», tad varbūt turpmāk izbeidziet visaugstākajos līmeņos amizēties ar leģionāriem, teikt tiem ko labu, bet pasludiniet, ka 16. martā teritorija ap Brīvības pieminekli ir netīra teritorija, kurai amatpersonas nedrīkst nākt tuvāk par kilometru. Nožēlojami, ja amatpersonas sāk pieņemt notikuma perifērijā klaigājošo attieksmi un tā arī nespēj izšķirties oficiāli definēt, kas īsti valstij ir leģionāri, pats notikums tā būtībā. Līdz ar to un mediju kāri uzdot skaļo par būtisko var teikt, ka oficiālais respekts pret kādas norises propagandas kopainu arī Latvijas amatpersonām ir lielāks nekā respekts pret norises faktisko saturu.