Prātīgi tie cilvēki, kuri teic, ka tautai nevar ļaut atjēgties no svētkiem. Ja nebūtu svētku, cilvēkus sāktu nomākt svētku gaidīšanas aizsegā sasniegtie rekordi.
Soču olimpiādes atklāšanas pasākums kā tāds bija skaists. Krievija apliecināja sevi un spēju rīkot olimpiādes. Bet – parasta ziņa par to, ka valsts (Krievijas) konkrētam darbam līgti cilvēki nejēdzīgi gājuši bojā vienīgi valsts attieksmes truluma un līdzekļu trūkuma dēļ, krāšņumam blakus pēkšņi nolika jau pirms olimpiādes sasniegto tās izmaksu rekordu. Redzēju, cik izceļams olimpiādes atklāšanas pasākuma veidotājiem likās Pētera Pirmā laiks Krievijas vēsturē. Bet uzreiz atcerējos lasījis (P. Miļukovs, Krievu kultūras vēstures apraksti), ka Pēteris Pirmais cirtis logu uz Eiropu, veidojis Krievijas floti utt. par spīti tam, ka vismaz trešā daļa militārā budžeta tikusi nozagta. Ar to gribu teikt, ka droši vien jebkurā laikā distance starp valsts spēku un tautas labklājību ir zagšanas apmēru, alkatības noteikta. Un tad nav nekā labāka par patosu šīs bedres nosegšanai. Pompoza fasāde un plika, turklāt ne sevišķi tīra pakaļa tad diemžēl ir vienas realitātes, viena pasākuma divi elementi.
Iespējams, nav sevišķi korekti tagad tā izteikties, bet – te nav runa par Sočiem. Te ir runa par Latviju. Soči tik vien kā iedvesmo pamanīt, ka tepat Latvijā patosa un patriotisma ražošana kļūst jo intensīvāka, jo zaglīgāk un savtīgāk kāds aptecējis svarīgus objektus, ES fondus, nozīmīgus pasākumus. Vērojot dažnedažādās astes, kas velkas nopakaļ vai katrai ar lielāku naudu saistītai darbībai, sākot ar Dienvidu tiltu, beidzot ar Latvijas Nacionālo bibliotēku un elektrības tirgus atvēršanu, nevar nepamanīt, ka šīs astes tiek pārpārēm pušķotas ar primitīviem, klasiskiem trikiem, kuri popkornu grauzējiem ķinīšos uzlaiž pozitīvas skudriņas. Ir jādara tā, lai valstiskais gala rezultāts un tā pasniegšana pilnībā nosedz uzvaras, kas gūtas jau labu laiku iepriekš uz valsts izmantošanas rēķina. Ir jādara tā, lai aplaudēt gribētos vairāk nekā tikt vaļā no mēsliem. Mēsli, cik tik iespējams, jāierullē zem svarīgā atklāšanas brīža, tagad nemeklēsim vainīgos un patētiskām pozām. Svētki nosedz un laiks aizskalo visas cūcības. Uz to cerēdams, viens, neko konkrētu neatklājis, muld, ka Latvenergo peļņa tiek skolotājām un policistiem; cits nevis definē nacionālus mērķus, bet uzdod par mērķi eiro ieviešanu; vēl kāds teic, ka labākie trolejbusi un vilcieni ir dārgākie trolejbusi un vilcieni; vēl cits mobilizē aborigēnus nevis intensīvai savas zemes izmantošanai, bet tās izpārdošanai…
Šādās melīgās vai divkosīgās situācijās nav svarīgi mūs par kaut ko pārliecināt. Ir svarīgi ieseivot mūsu apziņā pareizo attieksmi nepareizās vietā. Un tad pēc kāda laika (atkarībā no apziņas masāžas, no svētku intensitātes) paziņot, ka mūsu attieksme ir mainījusies. Lai arī notikusi vien masivizēta publiskās telpas aizkakāšana ar pareizo viedokli (piemērs – eiro ieviešanas svētki). Divkosības dēļ nekāda sabiedrības pieķeršanās un uzticība nav panākta. Vairota vien samierināšanās un apnikums. Grūti nepamanīt, ka, bīdīdami vai aizstāvēdami savas intereses, ieinteresēti ļaudis rīkojas kā lietpratēji, bet, līdzko tiem jāpamato šo interešu valstiskā jēga, uzvedas kā klauni (Dienvidu tilts, pasažieru vilcieni, elektrības cena…). Vai arī līgst klaunus, lai tie uztaisa no viņu blefa konfekti.
Man šķiet, ka olimpiādes atklāšanas svētku autori tos veidoja saskaņā ar Korneja Čukovska ieteikumu jaunajiem literātiem: «Rakstiet nesavtīgi, par to labāk maksā.» Bet kontekstā ar tēriņiem olimpisko norišu telpas veidošanai kopaina tiek raksturota arī kā «vemjošs smaidiņš». Latvijā ar olimpiādes atklāšanu pēdējā laikā samērojama Nacionālās bibliotēkas atklāšana. Taču, kamēr nav atklāts arī tas, kā radušās nepilnības un kas pie tām vainīgs, nav grūti pieņemt, ka efektīgā grāmatu pārnešana bijusi vien elements pasākumu virknē, kam jānovērš uzmanība no bibliotēkas faktiskām izmaksām. Vemjošs smaidiņš. Lai to noskalotu un aizmirstu, vajag svētkus. Vairāk svētku!