Latvijas politiski represēto apvienība (LPRA) ir viena starp nedaudzām sabiedriskajām organizācijām, kura atļaujas vērtēt valsts politiku tās kopumā un uzskata, ka tas jādara «krasi un radikāli» (G. Resnais).
Neraugoties uz to, vai politikas izpausmes tieši skar represētos vai neskar. Pirmajā februārī 304 delegāti sanāca Rīgas Latviešu biedrības namā uz 25. LPRA konferenci. Galvenais akcents debatēs un konferences aicinājumā tika pievērsts atbalstam Valsts prezidenta iniciatīvai, kura paredz izpildvaras pilnveidošanu un nostiprināšanu.
Man liekas nožēlojami, ja no partijām vēlētiem deputātiem, kuri katrs turklāt zvēr kalpot Latvijai, spēcīgas izpildvaras radīšanai mazā valstī nepietiek ar morālo likumu pašās partijās un to ļaudīs. Tās jāapgādā ar normatīvām stutēm, kas padarītu varas partiju valstisko mugurkaulu mazliet redzamāku. Domāju, ka Saeimas partijas centīsies prezidenta iniciēto un represēto atbalstīto ideju ja ne norakt, tad vismaz aizstumt «kaut kur pēc nākamās Saeimas vēlēšanām». Droši vien sāksies spekulācijas sakarā ar likumdevēja lomas ierobežošanu, atkāpšanos no parlamentārās demokrātijas, prezidenta pilnvaru apjomu u.tml.
Tostarp skaidrs, ka esošais stāvoklis ir jāmaina, jo tas noved pie sistēmas, «kad pārstājam uzticēties politiskajām partijām un to vadītām saimnieciskām struktūrām» (G. Resnais). Represētajiem apnicis dzīvot nestabilā politiskajā vidē. Nestabila tā ir «galvenokārt politikāņu darbības un pat koalīcijas nespējas savstarpēji vienoties dēļ» (G. Toms). «Mūsu pārvalde ir dažādi kliba, bet klibs nevar izdarīt tik, cik vesels.» Tiek apgalvots, ka ierēdņi ir attīstības mugurkauls, bet patlaban «ministriju ierēdņu priekšā tu esi mēsls. Lai arī tie vēl nav izdarījuši ne tik, cik melns aiz naga, viņi var izrīkoties ar tevi, kā grib. Darbojas, kā patīk, un to, ko paši nezina, bloķē nost» (A. Freimanis). «Bez labas pārvaldības nevar būt valsts attīstība.» (E. Kide.) Debatēs tas tika pamatots pietiekami skaidri, bet to, kas īsti padomā, uzskatāmi izteica Valsts prezidenta kancelejas pārstāvis Reinis Bērziņš.
Tātad – iecerēts, ka Saeima vismaz ar 51 balsi apstiprina tikai Ministru prezidentu, bet viņš komplektē komandu, kuru saskaņo ar Valsts prezidentu. Vairāki bijušie valdību vadītāji teikuši ekspertiem: es negribēju X, Y, Z par ministriem, bet man viņus uzspieda, sakot – ja citādi, tad tavu valdību neapstiprinās. Ministru izvēle pamatā būs Ministru prezidenta ziņā, Valsts prezidents patur kontroles funkcijas. Saeimai paliek iespējas gāzt valdību, kad tā grib, taču paredzēts, ka ar to pašu dokumentu, kas fiksē valdības gāšanu, tiek apstiprināts jaunais Ministru prezidents. Paredzēts, ka valdības gāšana netiek saistīta ar budžeta neapstiprināšanu. Tas izslēgtu aizkulišu spēles, kad budžets ir tikai svira, lai izrādītu premjerministram muskuļus. Ministru atskaites Saeimā jāpadara par regulāru praksi. U.c.
Līdztekus uzskatam, ka «par galvenajiem partiju un ierēdņu vadmotīviem jākļūst spējām uzņemties atbildību, sadarbībai un cīņai par Latvijas labumu, nevis savstarpējām cīņām visdažādākajās jomās», represētie konferences rezolūcijā izteica neuzticību Drošības policijas vadībai par attieksmi pret represiju noliedzējiem (A. Rubiks) un 1. Baltijas kanāla raidījumu par 1991. gada notikumiem Viļņā. Manuprāt, DP vismaz tik daudz varēja atļauties, kā sniegt savas nostājas skaidrojumu. No katras iepriekšējās represēto konferences rezolūcijas nākamajā ceļo lūgums turpināt darbus, kas saistīti ar padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla izveidi. Projekts sākts 2006. gadā, pēdējais solījums to pabeigt – 2017. gads. Šos solījumus jau var sākt mērīt mirušo represēto tūkstošos. Kā gads, tā tūkstotis mazāk (pērn – 920). Tas pats attiecas uz Labklājības ministrijas nespēju nodrošināt vecākajiem represētajiem rehabilitācijas pakalpojumus tā, kā LPRA lūdz.