Faktiski Maxima Latvija (eks)vadītājs Gintars Jasinsks, paudis savu liktenīgo teicienu – «atkāpjas tie, kas jūtas vainīgi», pats uzprasījās, lai mēs sev pajautātu, kad tad īsti veikalā bojāgājušie tika nolemti nāvei.
Jo veselu nedēļu saistībā ar laiku 21. novembrī no 16.20 (skanēja signalizācija) līdz pirmajam nobrukumam (17.46 informāciju par to saņem ugunsdzēsēji) mums te valdīja aijā žūžū… Proti, jo vairāk visi aizrāvās ar skrūvēm, jo vairāk minētais laiks tika itin kā izslēgts no traģēdijas vērtējuma konteksta. Tikai veikalā tobrīd bijušie izlika internetā savu piedzīvoto, un viens neatliekamās palīdzības ārsts atļāvās pateikt, ka veikala instrukcija līdzinās spriedumam. Nekāda oficiāla, pusoficiāla, eksperta vai puseksperta viedokļa, kas vērtētu Maxima darbinieku rīcību šajā laikā un atbildības pakāpi ne tikai saistībā ar būvi, manuprāt, nav joprojām. Ēkas sabrukšanas cēloņi amatpersonas nodarbināja daudz vairāk nekā cilvēku bojāejas cēloņi. Manuprāt, šie cēloņi pilnībā nepārklājas. Un tas laukums, kur tie nepārklājas, manā uztverē būtu saucams – Maxima no 16.20 līdz 17.46. Šī laika novērtējumu nevar izslēgt no traģēdijas kopainas.
Protams, es to novērtēt nespēju. Es varu tikai izteikt izbrīnu par to, ka drūmajos padomju laikos mana atbildība līdzīgās situācijās bija definēta nepārprotami. Tajos laikos pirmais ieraksts manā darba grāmatiņā bija «požarņik». Tur bijis rakstīts arī «apsargs» (ВОХР) un pat apvienojums «strelokpožarņik». Visās šo darbu instrukcijās bija teikts, ka trauksmes gadījumā man jāpārtrauc objekta darbība un jāatbrīvo teritorija no darbiniekiem, kam nav sakara ar drošību un glābšanu. Negaidot nekādus citus rīkojumus.
Ja tas tā tagad nav, ja apsargam vispirms jāpārliecinās, vai trauksme nav viltus trauksme, tad pārliecība par bezatbildīgu objekta vadības attieksmi pret objekta un tajā esošo cilvēku drošību pieaug. Jo vairāk, ja tiek uzsvērts, ka ļaudis nekādus signālus neņem galvā, tieši Maxima darbiniekiem bija jārāda atbildības un pašatbildības piemērs. Ja kasieri 16.20. būtu pārtraukuši darbu un gājuši laukā, arī pircēji būtu gājuši laukā. Kāpēc tā nenotika? Zinošs cilvēks raksta, ka «signalizācija signalizēja pareizi, neļāva sevi atslēgt, pat brīdināja cilvēkus trijās valodās» (A. Ozoliņš, LA, 25.11.2013.). Tātad signalizāciju piespieda atslēgties, nenoskaidrojot faktisko tās ieslēgšanās cēloni? Vai instrukcijā rakstīts, ka, atskanot reālai trauksmei, visiem jāsēž un jāgaida turpmākās komandas? Ja tā tiešām ir, tad tāda instrukcija ir dokuments, pierādījums, kurš skaidri liecina, ka signalizācija šajā firmā domāta nevis ļaužu drošībai, bet priekšniecības zināšanai.
Kāpēc tad, ja kāda idiota zvans par bumbu ēkā liek evakuēt cilvēkus beznosacījuma režīmā, ugunsgrēka trauksmes zvans liek vispirms iet un meklēt, deg vai nedeg. Tad jau diezgan primāro trauksmi atskaņot tikai sargbūdā un tālāk skaņu nelaist. Kāpēc tā tika laista zālē? Pakaļa tomēr niezēja, rūpēja, lai formāli viss būtu «pēc instrukcijas», kura šīs formālās ķēpāšanās dēļ tiešām izvērtās par «nāvessoda instrukciju» (M. Šics)? Starp citu, kāpēc neviena TV vēl nav parādījusi tos metinātājus, kuri satramdīja Maxima apsargus? Ja tādi atrodas, tad noteikti jāpārbauda, vai tie prot metināt.
Redzot cilvēku satraukumu un Maxima eksvadītāja cinisma izraisīto sašutumu, liekas, ka ar vainīgo notiesāšanu vien nepietiks. Būvinženieris Jānis Lancers (viens no nedaudzajiem, kurš notikušo aptver eksperta līmenī) nosaucis «simtprocentīgi atbildīgo» piecnieku (ēkas īpašnieks, nomnieks, ģenerāluzņēmējs, apakšuzņēmēji un būvvalde). Viņš nosauca pirmo, nē, otro atbildības loku. Pirmais loks ir konkrēto izpildītāju loks. Bet vēl ir arī pašvaldības, ministriju, valdības un Saeimas atbildības loks. Šī loka ziņā ir, piemēram, tas, ko Lancera kungs teic par likumiem, kuri rakstīti tā, ka nevar atrast vainīgos. Taču skaidrs, ka neviens institūts, neviena firma, ne Saeima, ne būvvalde uz apsūdzēto sola kā tādi nesēdēs. Tāpēc līdztekus tiesas slēdzieniem ir jābūt valsts (!) viedoklim par institucionālo atbildību. Saeimai un valdībai nav jājaucas tiesas kompetencē, taču šajā gadījumā vienai no tām pienāktos definēt valsts viedokli par katru ar Zolitūdes traģēdiju saistīto institūciju. Sākot ar Maxima un beidzot ar pašu Saeimu. Līmenī, kas stāv ārpus un stāv pāri apsūdzības un advokātu cīņu iznākumam. Līmenī, kas vērtējumā ietver arī profesionalitātes, morāles, pilsoniskuma un valstiskuma kritērijus.
Vēl man gribētos, lai kāda no sabiedriskajām organizācijām uzņemas ar šo nelaimi saistīto cilvēku izpausmju un aktivitāšu koordinatora lomu. Lai cilvēki vismaz zina, kur vērsties pēc sabiedriska atbalsta, ja aktivitātes dēļ gadās piedzīvot kādas represijas. Celt barikādes pa vienam, tas gandrīz vienmēr nozīmēs, ka vara ir otrā barikāžu pusē. Tāpat šī organizācija varētu būt sabiedrības kolektīvā modrā acs, kura uzrauga, vai tiešām tiek godprātīgi skaidrota patiesība visā tās pilnībā vai arī virknē istabu, kur šī patiesība glabājas, gaisma tiek izslēgta.
*Lielākā vaina (lat.