Izrādās, Saskaņas centrs ir uzvarējis tikai Rīgā, bet nav uzvarējis galvaspilsētā. Jo Rīgas domes koalīcijai ir tikai Rīgas saprašana, bet nav galvaspilsētas saprašanas. Tāpēc tai viegli vienu sīku un aplam motivētu pašvaldības iegribu padarīt par teju visas valsts satraukuma problēmu.
Pēdējās dienās ij radio, ij televīzijās, ij avīzēs tik vien redz un dzird kā tērgas par Rīgas haļavām, no kurām pārtiek bezkaunīgie nerīdzinieki. Izlasot, ko un kā raksta pats Ušakovs (sk. nra.lv), gribas izvirzīt antitēzi – visa Latvija strādā Rīgai.
Būtībā tā ir bezkaunība vai analfabētisms – atsevišķā ekonomiskās koptelpas daļā veikt darbības, kuras šā vai tā vairo stratifikāciju, bet nesniegt pilnīgu šīs daļas un veseluma sociālekonomiskās mijiedarbības raksturojumu. Acīmredzot ne tikai ministrijās, bet arī Rīgas domē nav tāda līmeņa ekspertu, kas spētu vērtēt to vai citu ideju integratīvo, nelineāro efektu. Vērtēt ne vien ārstēšanās izdevumus, bet arī izveseļošanās ienākumus. Vērtēt iekšējās migrācijas tautsaimnieciskās sekas. U.tml.
Rīga ir uzpūtusies, taču tas nav iemesls kļūt uzpūtīgai. Turklāt svarīgi ir Rīgas uzpūšanās cēloņi un to ietekme uz valsti. Nez vai lielākā daļa nerīdzinieku strādātu Rīgā, ja valstī būtu adekvāta nodarbinātības politika un efektīva izlīdzināšanas politika. Bet arī bez visa tā rodas jautājums – kāpēc Rīga par tūristiem priecājas, bet par vietējiem viesstrādniekiem nē? Vai varbūt Rīga šiem viesstrādniekiem maksā tikpat, cik dažu citu valstu viesstrādniekiem? Nez vai.
Nils Ušakovs salīdzina Rīgu ar lielāko dzīvokli daudzdzīvokļu mājā, kurš spiests maksāt par elektrību visai mājai. Taču, ja katrs šajā cirkā ieņem tikai sev izdevīgas pozas, tad varētu teikt, ka šis dzīvoklis lielā mērā patērējis zagtu elektrību. Proti, izmantojot saimnieka (valsts varas) nolaidību, tas atsūknējis sev par labu pamatīgas (cilvēk)jaudas, no kurām pats barojies, bet tagad iztaisa uzbaroto par dotāciju. Rīgas nodomu stilā būtu pilnīgi pieņemams, ja novadi (sevišķi tie, kuri neietilpst «projektā 21») piemērotu rīdzinieku nekustamajiem īpašumiem savās teritorijās tikai visaugstākās nodokļu likmes. Varbūt citās valstīs ir veikts pilnīgs diferencējošo pasākumu novērtējums. Tomēr, ja runa ir par galvaspilsētām (Tallinu u.c.), tad uzskatu, ka cilvēkus šķirojošie pasākumi ir vien postindustriālā, postmodernā (neofeodālā) laikmeta īpatnība, kas sadrumstalotību pat viena kopuma ietvaros tur priekšā veselumam. Jāsāk piekrist politiķiem, kuri domā, ka Rīga nav Latvijā.
Spēles ar biļešu cenām rada divus jautājumus. Pirmais. Lērums cilvēku ik dienas brauc uz Rīgu, uz galvaspilsētu ne savu iegribu dēļ, bet «kārtot papīrus», kurus, jo sevišķi pēc «cilvēkam domātām» teritoriālām reformām un optimizācijām, pat savā novadā nokārtot vairs nav iespējams. Tikai Rīgā. Ar kādām tiesībām Rīgas pašvaldība sadārdzina (salīdzinot ar rīdzinieku tēriņiem) šo cilvēku komunikatīvos izdevumus? Otrs jautājums. Vairāku valstu galvaspilsētām pievērstos likumos īpaši izcelts šo pilsētu kultūras centru statuss. Kāpēc tiem cilvēkiem, kuri apmeklē Rīgu, lai dabūtu no kultūras to, kas citviet nav pieejams, jātērējas vairāk nekā rīdziniekiem? Manuprāt, Rīga šajos un vēl vismaz sešos aspektos grasās nepildīt savas galvaspilsētas funkcijas, kuras, starp citu, vairo arī pašas pašvaldības finanšu iespējas. Ne velti, piemēram, līdzko Krievijā ieskanējās ideja, ka daļu galvaspilsētas funkciju varētu pārcelt uz Pēterburgu, visvairāk šīs idejas pretinieku bija tieši Maskavā un Piemaskavā, vismazāk ziemeļrietumu teritorijās.
Un vēl – pat neņemot vērā to, cik strauji šī ideja apaug ar rīdziniekus un nerīdziniekus velti tramdošām, lieku birokrātisku manipulāciju idejām u.tml., jājautā, kas tad Rīgas domei īsti rūp? Resors vai rīdzinieki? Pirms skaust Babītes baseinu, kurš aborigēniem pieejams ērtāk, būtu labi, ja mērs novērstu pašvaldības kāri šķirot arī pašus rīdziniekus. Piemēram, Rīgas bērni, kuri nemācās pašvaldības ziņā esošās skolās, tikai pateicoties ilgām vecāku cīņām, dabūja tādas pašas iespējas lietot sabiedrisko transportu kā tie, kuri mācās pašvaldības skolās. Skolotāji, kuri paši ir rīdzinieki un kuri māca pamatā rīdziniekus citu resoru (Kultūras ministrijas u.tml.) skolās, arvien nav Rīgas domes acīs tādi paši kā «savējie». U.c. Kas tad domei svarīgāks – resors vai rīdzinieki? Manuprāt, kāre iezīmēt rīdziniekus un nerīdziniekus ar dalītu attieksmi ir Rīgas domes feodālās uzpūtības un aprobežotības pazīme. Nekas vairāk.