Līdztekus Nacionālās operas 150 gadu jubilejas koncertam mediji rādīja arī jubilejas satīrisko piedevu Ministre un direktors.
Patīkams, traģikomisks gabaliņš. Teatrāls, efektīgs un kaislīgs Latvijas kultūras aprindu kulturālības kārtējais publiskais uznāciens. Uzturoties mediju tuvumā, esmu to dažādās versijās un dažādu kultūras iestāžu izpildījumā redzējis samērā bieži. Arī Operu šādas orālas vētras (līdz ar revīziju izmantošanu, nevis objektīviem slēdzieniem, bet spekulācijām) ir jau piemeklējušas.
Kāds Operas vadītājs mēģinājumā reiz jautājis diriģentam: «Kādu melodiju viņi spēlē?» Diriģents atjautājis: «Kuru jūs domājat? Orķestri vai to dāmu uz skatuves?». Tā arī te – katrs no varoņiem interpretē galveno (māksla, kultūra, opera) tēmu pa savam un uz vienotību vai vismaz attiecību skaidrību netiecas. Savu sadzīves drāmu tie taisa par mākslas drāmu. Varbūt tieši šāda fona un moderno tehnoloģiju dēļ radās iespaids, ka šoreiz lieliski, kā vēl nekad, savas epizodiskās lomas spēlē galveno varoņu perifērija. Ij tie, kas dzied uz ministri, ij tie, kas dzied uz direktoru, kopumā rada ļoti pārliecinošu plēsonīgas, sīkumainas un visai rupjas varzas tēlu.
Te nav ne vārda par Operu. Te ir runa tikai par izrādi, ko katrs var noskatīties medijos. Taču šī «izrāde», lai nedaudz, tomēr skar kultūru. Tāpēc man sagribējās eksperta viedokli. Helēnu Demakovu es respektēju par to, ka viņa saprot vārda «kultūrpolitika» apjomu un viņai ir daudzmaz sistēmisks priekšstats par šā vārda praksi. Helēna teica: «Ar savu pieredzi es varu apgalvot, ka neviena izcila Opera nav iztikusi bez grandioziem skandāliem. Pirms vairākiem gadiem Londonas Koventgārdena gandrīz nobankrotēja. Bet – kāda anonīma privātpersona ieskaitīja tās kontā divus miljonus mārciņu. Precīzi es varētu atbildēt tad, ja redzētu pilnīgi visu finanšu informāciju. Pats galvenais, kas tagad jādara ministrei – jāizsludina jauns konkurss uz valdi.» Diplomātiska un samērā izvairīga atbilde. Taču arī man gribētos redzēt nevis publikai spēlētas emocijas, bet kopainas raksturojumam pietiekamā faktu summā balstītu argumentāciju. Par «izrādi» es šo eksponēšanos saucu tāpēc, ka nav saprotams: ja valstī pastāv kultūrpolitika, kāpēc šodien gandrīz burtiski ij stila, ij retorikas ziņā atkal atkārtojas līdzīga, teiksim, 1998. gada «izrāde»? Kāpēc, ja valstī pastāv kultūrpolitika, šodien joprojām ir aktuāli Vitas Matīsas togad, velkot paralēles ar jau pieminēto Koventgārdenu, izteiktie secinājumi (sk. Diena, 2.10.1998.)? Proti: – LNO tērēja, cik uzskatīja par vajadzīgu, nevis tik, cik tai bankā bija naudas; – ja LNO nebūtu tā rīkojusies, nebūtu iespējams izpildīt visaugstākās mākslinieciskās kvalitātes kritērijus; – LNO atļāvās, ko tai ļāva;… Koventgārdenā līdzīga pieeja saukta par «apzinātu pārgalvīgumu», te to šoreiz sauc par «finanšu ekstravaganci». Vita Matīsa pietiekami skaidri definēja arī vēlamās attiecības starp valdību un LNO. Ja valdība grib, lai LNO ievēro visaugstākos «kvalitātes, pieejamības un atbildības principus, tad tai arī ir jāsaprot, ka Operas atbalstīšana prasa īstus ieguldījumus». Savukārt LNO vadībai «jāsaprot, ka visaugstākās kvalitātes politiku «par katru cenu» nav iespējams piekopt ilglaicīgi, ka kvalitāte un noteikts, ierobežots budžets var būs savienojami jēdzieni un ka ir nepieciešams aizstāt «apzināto pārgalvības» politiku ar apzinātu finansiālo atbildības politiku». Protams, pirmo saprašanas vijoli te būtu jāspēlē ministrijai, kultūrpolitikas veidotājiem. Izrādās, tiem labāk tīk publiski runāt par finansēm un tēriņiem bez konkretizēta vērtējuma. Bet, ja Andrejs Žagars pēc 17 gadiem atgriezis situāciju pats savā sākotnē un Opera atkal padarīta par nepieejamu zelta namu (sk. NRA, 6.09.2013.), kas par to liecina? Repertuārs, biļešu cenas…? Jo vairāk precīzs vērtējums vajadzīgs, ja ministre uzskata, ka kultūra meklējama «saknēs un pamatvērtībās – Rainī un Konfūcijā», ka ir būtiski Operu atkal mainīt «no ļoti elitāras uz visiem pieejamu kultūriestādi». Man patīk vārdi «visiem pieejams», taču māc šaubas, vai Latvijas kultūrpolitika ir darījusi Raini un Konfūciju visiem pieejamus. Proti, ne vien dresējusi teātrus, bet veidojusi arī visaugstākā līmeņa skatītājus. Ka tik no Raiņa un Konfūcija Operai nepiemetas vēl lielāks elitārisms.
Taču – šajā gadījumā neredzu iemeslu diskutēt par ministres kompetenci. Jo nesaskatu šajā «izrādē» neko, kas vismaz, no vienas puses, būtu vērtējams kā kompetenču sadursme. Ja viens saka: «Uzņēmums nestrādā valsts labā», bet otrs atbild: «Mūs pazīst Eiropā», tā ir izvairīšanās no atbildes pēc būtības. Un – ērgļu (kolektīvās) vēstules, ja tās uztur vien operetisks patoss un hormonāli apsvērumi, nav vairāk vērtas par mazputniņu kolektīvajām vēstulēm. Tieši kompetenču atklāsmes līmeņi dara pieļaujamu, ka šī «izrāde» var būt vien kārtējā izbļaustīšanās pirms kārtējā budžeta pieņemšanas. Cerībā atkal kaut ko izplēst «ar autoritāti», nevis pieprasīt attiecību kultūrpolitisku sakārtošanu.