Valsts – tie ir likumi. Ja to nav, tad ir tikai neaizsargāts bars, kurš apdzīvo kaut kādu teritoriju – arī neaizsargātu. Acīmredzams ir arī tas -- kāda likumu kvalitāte, tāda iznāk valsts.
Kādi tad likumi pēc atjaunotās neatkarības ir veidojuši mūsu valsti? Vispirms tas ir mūsu pamatlikums – Satversme. Tas ir Saeimas Vēlēšanu likums, kurš nosaka mūsu visaugstāko kadru izvēli - likumdevēju kompānijas sastāvu. Kadri izšķir visu, teica Josifs Staļins. Tieši šie kadri, kurus darba devēji – vēlētāji, ir pieņēmuši teicami atalgotā darbā, nosaka gan visus pārējos likumus, gan arī visaugstākās izpildvaras, Ministru kabineta sastāvu un tā producētos saistošos noteikumus.
Par Satversmi var teikt, ka formāli tā ir gandrīz apmierinoša – tāpat, kā Staļina konstitūcija. Taču Saeimas Vēlēšanu likumu par apmierinošu nekādi nevar uzskatīt, jo tas neļauj mums brīvi ievēlēt parlamentā viskvalificētākos speciālistus un vislabākos tautas pārstāvjus pēc tādām obligātām pazīmēm kā godīgums, profesionalitāte, darba spējas, prasme paredzēt savu lēmumu sekas un arī spēja atbildēt par tām. Protams, ne jau „politiski”, jo politiskā atbildība nenozīmē neko.
Par ļoti svarīgu pazīmi jāuzskata iepriekšējā darba pozitīva pieredze – ko labu paveicis savā pilsētā, pagastā vai firmā. Piederība pie jebkādas no mūsu 53 politiskajām partijām nav uzskatāma par prioritāru izvēles argumentu, jo tās atšķiras tikai ar nosaukumiem un lozungiem, kuri nav domāti izpildīšanai. „Taisi kādu partiju gribi, mums vienalga iznāk kompartija”, trāpīgi teica Krievijas ekspremjers Viktors Černomirdins. Šīs partijas apvieno tādi tām visām kopīgi talanti kā varaskāre, alkatība, vēlēšanās cik vien ātri noraut govij pupus. Ja pēc četriem gadiem otrreiz neievēlēs, tad vismaz tiks kādā valsts kapitālsabiedrības valdē un tā nodrošinās sev treknas vecumdienas. Tas, protams, neizslēdz arī godīgu cilvēku atrašanos šo gadījumu cilvēku rindās, taču līdzšinējo partiju ,varoņdarbi” – pieņemtie bezatbildīgie likumi, neliecina par pozitīvo deputātu ietekmi.
Cēlonis šādai nebrīvai visaugstāko kadru izvēlei ir Saeimas Vēlēšanu likuma neatbilstība Latvijas Satversmei pēc sekojošām pazīmēm:
1. Vēlēšanu likuma 9.pants paredz, ka Saeimas kandidātus var pieteikt tikai reģistrēta politiska partija vai to apvienība (un tikai saraksta veidā). Šis vēlētāju tiesības ierobežojošais pants ir pretrunā ar Satversmes 9.pantu, kurā teikts, ka Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš pirmā vēlēšanu dienā ir vecāks par divdesmit vienu gadu. Šis pants tieši tādā pašā veidā ir iekšējā pretrunā arī ar paša Vēlēšanu likuma 4.pantu, kurš atkārto Satversmes 9.pantu. Šī neatbilstība ir radījusi mūsu mazskaitlīgo ( kopā – mazāk par 1 % no iedzīvotāju skaita) partiju diktatūru, kura kropļo Saeimas vēlēšanas. Tādā veidā izvirzīt var tikai tos kandidātus, kuri izgājuši partijas uzticamības filtrus. Tāda „evolūcija” ir radījusi valdošo partiju koalīciju, kas līdzīga kompartijas centrālkomitejai, un koalīcijas padomi (politbirojs), kura diktē sev paklausīgo likumdevēju grupējuma sastāvu vien savām interesēm. Satversmē tāda nekonstitucionāla koalīcija, kā arī tās padome nemaz nav paredzētas. Tādā veidā valdošo partiju koalīcija ir radījusi politiskās varas monopolu – līdzīgu tam, kāds bija boļševiku partijai. Tādas pašas sistēmas darbojas arī Vidusāzijas postpadomju valstīs, kur politiskās partijas un valdošo ģimeņu mafiozie klani ir viens un tas pats. Līdzība ir pārsteidzoša.
Saeimas Vēlēšanu likuma 9. pants izslēdz arī bezpartejisko un neatkarīgo kandidātu izvirzīšanu, kāda iespējama, piemēram, Lietuvā.
2. Vēlēšanu likuma 33.panta 4.sadaļa izslēdz vēlētājam jebkādu iespēju vienā aploksnē izvēlēties labākos kandidātus no dažādu partiju biļeteniem. Tāda izvēle šeit ir noteikta par nederīgu. Arī šī diskriminējošā sadaļa ir acīmredzamā pretrunā ar Satversmes 9.pantu un Vēlēšanu likuma 4. pantu. Šāds ierobežojums radīts ar acīmredzamu nolūku – izslēgt politisko partiju godīgu konkurenci, jo tad tās partijas, no kurām tiks izvēlēts nepietiekošs deputātu skaits, automātiski kļūs nevajadzīgas. Tad lems tikai vēlētāji. Bet to mūsu paštaisītās partijas nekādi nedrīkst pieļaut.
3. Vēlēšanu likuma 11.pantā paredzētais kandidāta pašraksturojums var arī neatbilst patiesībai, jo nav prasīts tā apstiprinājums. Netiek prasīts pat veselības (arī psihiskās) apliecinājums, kurš noteikti vajadzīgs, piemēram, transportlīdzekļa (kuģa, lidmašīnas, automašīnas) vadītājam. Taču Saeimā bez tā var iztikt. Pie valsts likumu radīšanas var tikt jebkurš krāpnieks, un pat psihiski slims cilvēks var iegūt iespēju vadīt valsti. XX gadsimta vēsturē mēs esam piedzīvojuši šādu variantu apokaliptiskās sekas. Diemžēl, 11.pants to pieļauj. Taču Satversmes 14.pants neļauj atsaukt arī šādus ļaudis. Tādā veidā tiek pieļauta neierobežota vēlētāju krāpšana. Rezultāts ir redzams Saeimas deputātu profesionālajā un morālajā neatbilstībā, kā arī šo likumdevēju darba produktu – likumu, zemajā kvalitātē. Taču vēlētājiem, saskaņā ar Satversmes 90.pantu, ir tiesības zināt savas tiesības. Tostarp – nebūt apkrāptiem. Saeimas vēlēšanu likuma 11.pants ir atzīstams par nepietiekoši izstrādātu, jo tajā trūkst kandidātu pašraksturojuma ticamības nodrošinājuma.
4. Saeimas Vēlēšanu likuma 31.pantā nav noteikts – kas īsti ir derīgs biļetens. Tā rezultātā sarūgtināts vēlētājs (un tādu ir vairākums) gribēdams balsot pret nevēlamo partiju, dusmās pārsvītro visus kandidātus, iemet aploksni urnā, bet pēc tam izrādās, ka pat tāds biļetens ir derīgs un viņš tomēr ir nobalsojis par negribēto partiju. To pieļauj šī panta brīvā interpretācija. Izvēli voluntāri un nelikumīgi veic Vēlēšanu komisija. Vēlētājs par to netiek nekādi brīdināts ne vēlēšanu iecirknī, ne Vēlēšanu likumā, un pat ne presē. No acīmredzamā izriet slēdziens, ka mūsu likumdevēju kompānijas sastāva izvēle nav vēlētāju rokās. Man kā vēlētājam tas nav pieņemams. Nav loģikas teicienā, ka katrai tautai ir tāda valdība, kādu tā pelnījusi. Mūsu tauta ar šo likumu tiek oficiāli piekrāpta un tādēļ vien šādu Saeimu nav pelnījusi. Jo ar 31.pantu ir rupji pārkāptas Satversmes 90.pantā noteiktās cilvēka tiesības – skaidri zināt savas tiesības un tātad arī iespējas nobalsot pret nevēlamo partiju.
5. Vēlēšanu likums nenosaka arī to, kādā secībā ierakstīt deputātu kandidātus vēlēšanu biļetenā. Tā nekad nav alfabēta secība. Kādēļ? Ir zināms, ka pūļa psiholoģija visupirms liek balsot par tiem, kas ir saraksta augšgalā. Loģiski, partija tos, kas ar īkšķi parāda kā jābalso, noliks saraksta augšgalā, zemāk būs paklausīgie, bet tie, kam ir sava galva, būs beigās. Tādā veidā, pat vienas partijas robežās, vēlēšanas tiek viltotas vēl pirms tās ir notikušas, un esošais likums to neizslēdz. Pretrunā ar Satversmes 90.pantu tiek pārkāptas vēlētāju tiesības iepriekš, pirms vēlēšanām, zināt jau minētos pozitīvos kritērijus, pēc kuriem šie kandidāti vēlēšanu listē tiks salikti – vai pēc alfabēta, vai organizētas izlozes kārtībā, bet nekādā gadījumā tas nedrīkst notikt voluntāri.
6. Mūsu Vēlēšanu likums pasaulē ir unikāls arī ar to, ka atšķirībā, piemēram, no dzīvokļu vai garāžu kooperatīviem un makšķernieku biedrībām, tajā speciāli (?) „aizmirsts” noteikt minimālo vēlētāju skaitu – kvorumu, pie kura vēlēšanas ir uzskatāmas par notikušām. Tas nozīmē, ka vēlēšanas nav iespējams pat boikotēt! Pat ja visa Latvija atteiksies pie esošā likuma Saeimu vēlēt, kāds vienmēr varēs lēti nopirkt pāris „bomžu” balsis, lai notiktu tādas vēlēšanas, kādas pasūtītājs gribēs.
7. Nav pieņemams, arī tas, ka vēlētājiem nav tiesību atsaukt atsevišķus kļūdaini ievēlētus deputātus – brāķdarus, kuru bezatbildība, muļķība, savtīgās vai arī pasūtītāju intereses atklājas viņu darbā. To diemžēl neatļauj nedemokrātiskais Satversmes 14.pants.
8. Visas šeit minētās nekonstitucionālās īpatnības, kuras atšķir Latviju no civilizētām valstīm, ir precīzi iekopētas arī republikas pilsētu domju un pašvaldību vēlēšanu likumos. Arī tie tādā pašā veidā pārkāpj vēlētāju Satversmē garantētās tiesības brīvi, pēc sava vērtējuma, izvēlēties cilvēkus, nevis merkantilās partijas. Viegli redzēt, ka apstrīdami ir ne tikai minētie, Satversmei neatbilstošie Saeimas Vēlēšanu likuma panti, bet arī šī likuma caurumi – tukšās vietas, kurās vajadzētu atrasties krāpšanas iespējas izslēdzošiem pantiem.
Kādi tad ir šī, kopš 1995.gada 25.maija spēkā esošā , vēlēšanu likuma darbības augļi? Tā vietā, lai izveidotu augsti kvalificētu un godīgu vadošo un vienīgo likumdevēju grupu, mēs esam pieļāvuši, ka Jēkaba ielā 11 uz tautas ķermeņa izaudzis ļaundabīgs audzējs – politiskais vēzis, kurš producē merkantilu grupējumu pasūtītos brāķa likumus.
No šiem pasūtījuma likumiem un veiksmes stāstiem varētu izveidot veselu grāmatu. Šeit tiem nepietiks vietas. Taču dažus der atzīmēt:
1. Lielo darba vietu privatizācija ar bezpersoniskajiem sertifikātiem, tādā veidā radot to uzpirkšanas iespēju par santīmiem un koncentrāciju labi pazīstamu šeftmaņu rokās. Tie pat nedomāja strādāt, bet tūlīt pat nodeva rūpnīcas metāllūžņos, jo tā sanāca daudz ātrāks bizness. Iespējamās bezdarbnieku demonstrācijas tika automātiski izslēgtas, radot ekonomiskos bēgļus. Piespiedu emigrāciju, kura joprojām turpinās. 1995.gada privatizācijas likums tika pasūtīts tāds, lai nožņaugtu ražošanu, veicinātu ražojošo darba vietu demontāžu un netraucētu importa tirgotājiem.
2. Zemi zem privatizēto dzīvokļu mājām nevis kompensēja, bet atdeva mantiniekiem. Tālāk tā nonāca pie pārpircējiem. Tie tagad neierobežoti slauc dzīvokļu īpašniekus. Lai novērstu šo, pašu radīto pretrunīgo likumu izraisīto haosu, 100 ,, gudrajām’’ galvām smadzeņu vairs nepietiek.
3. Izglītības likums (1995.g.) ļāva skolniekiem pašiem izlemt – mācīties vai nemācīties fiziku un matemātiku. Skolēni izlēma. Tieši no šīm sabojātajām paaudzēm caur privātām augstskolām (un ne tikai tām) ir nācis milzīgais, jebkuru aktivitāti nomācošais, birokrātijas, starpnieku un papīru dzemdētāju masīvs ministrijās un valsts iestādēs. Citur viņi nav derīgi – ne Anglijā, ne Īrijā, ne arī privātās firmās (varbūt vienīgi politikā tādi der?). Taču kaut kur šiem „sociālantropologiem” bija jāpaliek: valsts viņus radīja, valsts viņus arī pieņēma. Tikai – kādēļ mums par to jāmaksā?
4. Valsts Bankas ,,stingri” uzraudzītie banku bankroti 1994. un 1995.gados. Tur iztvaikoja mūsu ieguldījumi, kuri kondensējās kādos citos centros (vai pastāv naudas nezūdamības likums?). Tos nav grūti ieraudzīt, piemēram, Jūrmalas un Baltezera apbūvē. Jau vēlāk, redzot likumdevēju atbalstu, mūsu baņķieru tauta atkārtoja šo pašu gājienu ar Pareksu un Krājbanku. Skaties – viss ir likumīgi, neviens nesēž, bet bankrota organizatori aiziet ar pilnām kulēm!
5. Liepājas Metalurgam doto valsts garantēto aizņēmumu bez pūlēm izlaupīja paša uzņēmuma valdes locekļi, bet mūsu deputāti izliekas, ka viss ir OK, un nemaz nedomā, no kā dzīvos 1000 metalurgu ģimenes. Gan jau arī šo problēmu atrisinās jau iestaigātais bezdarba likvidēšanas ceļš – ekonomiskā emigrācija.
6. 2005.gada 26. maijā pieņemtais Zinātniskās darbības likuma 5. pants paredz, ka ,,ikgadējais finansēšanas apjoms zinātniskai darbībai – 3% no iekšzemes kopprodukta – ir sasniedzams līdz 2010.gadam”. Šodien ,,sasniegums’’ ir 0,59%. Kas ir ieguvēji? Protams, vecā Eiropa un ASV, kuri par brīvu iegūst mūsu talantīgākos jaunos zinātniekus ar visām ģimenēm. Tā mūsu likumdevēji likvidē bezdarbu zinātnē.
7. Zolitūdes traģēdijas tehniskie cēloņi ir zināmi, taču tās politiskais cēlonis redzams Jēkaba ielā 11. Proti – Valsts Būvinspekcijas likvidēšana un sabiedrisko ēku būvprojektu obligāto ekspertīžu izbeigšana 2009.gadā. To likvidēt piedāvāja A.Kampars ar V.Dombrovski, un Saeimas neprofesionāļi par to vienprātīgi nobalsoja. Atjaunot Būvinspekciju būs daudz grūtāk, nekā to demontēt.
8. Autoceļu fonda likvidācija 2003. gadā. Autori E. Repše un V.Dombrovskis. ,,Ieguvums” – 148 tilti avārijas stāvoklī.
Pilns pagātnes ,,veiksmes stāstu’’ saraksts ir šim rakstam pārāk garš. Paskatīsimies – kas gaidāms ne pārāk tālā nākotnē:
1.Elektroenerģijas tirgus liberalizācija. Kas te ko liberalizēt, ja konkurējošais jaudas starpsavienojums vēl neeksistē? Biznesa mērķis gan redzams – no kuriem noplēsīs un kuri starpnieki no tā trekni pelnīs. Nav dzirdēts, ka Baltkom ražotu elektroenerģiju. Elektroenerģijas cenu lēciens uzsitīs augšā arī visu preču un pakalpojumu cenas. Tas tālu pārsniegs Labklājības ministrijas kompensāciju iespējas.
2.Tas pats tiek gatavots saistībā ar Latvijas Gāzi. Vēl nākotnē var redzēt Latvijas Mežu, dzelzceļu, ostu u.t.t., arī pašvaldību kapitālsabiedrību nodošanu privatizācijai. Arī šo aktu bēdīgās sekas ir viegli prognozēt. Piemēram, gāzes cenu pacelšana (Rīgas TEC-2 un vairums citu strādā ar gāzi) izsauks nākošo elektroenerģijas cenu lēcienu un automātiski – visu dzīvības uzturēšanas līdzekļu cenu eksploziju. Mūsu 100 ,, gudrās galvas” to nespēj, vai arī nedrīkst ieraudzīt.
3.Sagatavotais „Dzīvojamo telpu īres līguma” projekts veltīts beztermiņa īres līguma likumīgai laušanai, ģimeņu izlikšanai no dzīvokļiem un tālāk – to izraidīšanai no Latvijas. Tas ir namīpašnieku lobijs.
4.Sagatavotais ,,Veselības aprūpes finansēšanas likums” dezorganizēs gan ārstu darbu, gan arī izslēgs no aprūpes vēl neizbraukušos bezdarbniekus un citus mazturīgos.
5.Maksātnespējas likuma projekts, kurš paredz ieķīlātā nekustāmā īpašuma atdošanu kredīta dzēšanai (atdotās atslēgas) tūlīt tiks nobremzēts, jo banku lobijs ir pārāk spēcīgs.
6.Rindā stāv vēl tādi veiksmes stāsti kā Bertolda Flika ( Air Baltic) pieprasītie 88,6 miljoni eiro un Spānijas vilcienu ražotāju firmas CAF par līguma laušanu pieprasītie 200 miljoni eiro. Vai deputāti spēs tos samaksāt?
7.Valsts legālo narkotiku trāpīgais nosaukums liecina par mūsu augstāko likumdevēju kompānijas un Tieslietu ministrijas labvēlīgo attieksmi pret tām. Policija piekrīt, ka labi nav, bet – dodiet mums operatīvos likumus un kriminalizējiet šo tirgu. Nē, Saeima to nedrīkstēja darīt, jo te apakšā ir pārāk liela nauda. Tas nekas, ka daži vieglprātīgi skolnieki nejauši nomirst. Šī raksta tapšanas laikā augošā sabiedrības spiediena iespaidā gan ir radīts vārgs krimināllikuma labojums, taču nav nodrošināta tā izpildīšana. Atšķirībā no mūsu ilgi audzētās mafijas, policijas resursi ir nepietiekoši. Indi tagad tirgos no rokas pie skolu durvīm. Lietuva, kā zināms, neļāva mafijai uzbaroties, un likvidēja to viena mēneša laikā.
Negribas vainot atsevišķus deputātus. Vainīga ir esošā sistēma, kura neļauj mums izvēlēties labākos cilvēkus. Vainīgi ir merkantilo grupu pasūtītā Vēlēšanu likuma labi aizmirstie autori. Sistēmai uzticēties vairs nav iespējams, tādēļ nākotnes ekstrapolēšana no pagātnes faktiem nav optimistiska.
Par Saeimas Vēlēšanu likuma neatbilstību Satversmei 2011.g.13.jūnijā un 22.septembrī tika informēta Satversmes tiesa. Uz lūgumu novērtēt šīs pretrunas, Satversmes Tiesa atbildēja ar atteikumu to darīt. Tiesas atbildes saturēja sekojošus pretargumentus:
1. Pamācību, ka likumus izstrādā un pieņem Saeima, nevis Satversmes Tiesa. Lai arī no ST tika prasīts tikai novērtēt šīs pretrunas.
2. Ar citātu no Vēlēšanu likuma 33.panta 4.sadaļas tika norādīts, ka par nederīgām izskatāmas ir vēlēšanu aploksnes, kurās ir vairākas vēlēšanu zīmes ar atšķirīgu saturu, t.i. no dažādām partijām. Taču tieši šis Vēlēšanu likuma nosacījums tika apstrīdēts kā tāds, kas ir pretrunā ar Satversmes 9.pantu.
3. Iesniegumā norādīto vēlētāju kvoruma fiksācijas trūkumu Vēlēšanu likumā Satversmes tiesa savās atbildēs pat nebija pamanījusi.
4. Lūgums novērtēt šīs pretrunas neesot piekritīgs (tā tekstā) Satversmes tiesai.
5. Lūguma iesniedzējs nav izmantojis iespējas vērsties pēc kārtas visās zemākās tiesu instancēs un saņemt no tām iespējamos atteikumus.
Šāds Satversmes tiesas atteikums vairs nav nekur pārsūdzams.
Neko citu, kā atteikumu jau arī nevarēja gaidīt, jo pašu Satversmes tiesu apstiprina Saeima apstiprināta un tādēļ tā nedrīkst nonākt interešu konfliktā ar esošo partiju politisko monopolu.
Augstāk vairs nebija kur griezties. Doma par Satversmes 78. un 79.pantā paredzēto iespējamo tautas nobalsošanu tolaik šķita nereāla. Domāju, ka Strasbūra nesaprastu šāda vēlēšanu likuma esamību. Šodien tautas nobalsošana caur ievērojamu balsošanas rosinātāju skaita palielināšanu (līdz 152000 vēlētājiem) un tās izmaksu uzlikšanu ierosinātāju makiem, ir labi nobremzēta. Arī par to paldies patreizējai Saeimai un Satversmes tiesai.
No vecajām partijām nav redzama neviena, kura būtu ieinteresēta, kurai būtu spēks un drosme šos defektīvos pantus Vēlēšanu likumā mainīt. Ārēju spēku iedarbību mēs nevēlamies. Tādēļ mūsu īstās un vienīgās demokrātiskās vēlēšanas jau sen notiek tikai caur lidostu – ar citas, labākas, valsts izvēli.
Tur savus uzskatus un cerības realizē mūsu spējīgākie jaunieši, speciālisti, inženieri, ārsti, visu amatu meistari, jaunie zinātnieki un citi, kuri ir sapratuši kādu vēsturisku strupceļu – valsts izzušanu, Latvijai ir sagādājis politiskais brāķis – pagaidām vēl spēkā esošais Vēlēšanu likums. Paliks mazkvalificētie un pensionāri. Tie ātri aizies dabiskā ceļā.
Kas notiks pēc tam? Mūsu mantojums, mūsu ekoloģiski labā un ģeogrāfiski ļoti izdevīgā zeme tukša, protams, nepaliks. Te ienāks citi ļaudis ar citu ideoloģiju. Zaļā daba, auglīga zeme, tīrs ūdens,… To ļoti trūkst daudzām tautām. Sevišķi emigrantiem no Āfrikas un Tuvo Austrumu valstīm. Šie ļaudis arvien vairāk apgrūtina (islamizē) veco Eiropu. Tā par šādu Latvijas palīdzību būs ļoti pateicīga. Te palikušo partiju sistēmu šie ienācēji izmetīs vēstures mēslainē, kā šariāta likumiem neatbilstošu. Globālā mērogā tā nebūs milzīga katastrofa ne Eiropas Savienībai, ne vēsturei. Ne tādas vien valstis neprasmīgu un negodīgu politiķu vainas dēļ ir pazudušas no pasaules kartes.
Taču – vai to mēs gribam? Gribas ticēt, ka nē. Es noteikti negribu, lai mani bērni un mazbērni būtu spiesti pamest Latviju. Tuvojas Saeimas vēlēšanas un ir vajadzīga tāda partija, kura būs pietiekoši tālredzīga un par sevi tik droša, ka nebaidīsies atbrīvot Vēlēšanu likuma 9.pantu no partiju ierobežojumiem, kura izsvītros no šī likuma 33. panta 4.sadaļu. Demokratizējusi Vēlēšanu likumu, kurš nosaka mūsu tautas kalpu un likumdevēju kompānijas kvalifikāciju, un caur to nodrošinājusi visu pārējo likumu kvalitāti, šāda partija varēs pretendēt uz ļoti nopietnu elektorāta pārsvaru. Vēl nav vakars.