Lingua blanca - ar šo jēdzienu un terminu, lietojuma problēmām mēs līdz šim neesam bijuši tuvās attiecībās, arī autoru kolektīva veidotajā darbā „Lingvodidaktikas terminu skaidrojošajā vārdnīca” ( Autori V. Skujiņa, Z. Anspoka, V. Kalnbērziņa, A. Šalme) starp 470 terminiem tam nav atradusies vieta. Savukārt, nozīmes ziņā tuvais jēdziens – starpniekvaloda – tiek skaidrots šādi „cita (trešā) valoda, kurā notiek saziņa, tiek sniegtas instrukcijas un paskaidrojumi mērķvalodas apguves procesā” (86.lpp.) Tātad tās lietojuma sfēra ir sociāli ierobežota un pati lietošana var tikt reglamentēta.
Lingua blanca ir daudz plašāk lietojama un tāpēc sarežģītāka valoda. Tā skar gan valodu politiku, saziņas dalībnieku uzskatus un vērtību, dod iespēju sakārtot neatrisinātas problēmas un, galvenais, attīstīt sevi.
Taču šai pozitīvajai ainai ir arī ēnas puse, tā ir saistīta ar mūsu vēstures izpratni, priekšstatiem, stereotipiem, kā arī neizpratni. Ir manāmi arī potenciāli riski gan latviešu valodai, gan vēsturiski tradicionālajai starpniekvalodai - krievu valodai. Diemžēl šādu iespēju provocē arī nepareizi uzsvari mācībvalodas ieviešanā. Tieši tāpēc, ka ir grūti izlemt, kā rīkoties, esmu virsraksta jautājumam pievienojis visas iespējamās pieturzīmes.
Nupat ir publicētas divas intervijas - vispirms Evijas Papules intervija „Papule: Šuplinskai nav nedz naudas, nedz reformu plāna” (NRA, 19. jūnijs) un izglītības ministres Ilgas Šuplinskas intervija „Ilga Šuplinska: Pa (o)pulisma stils: opozīcijas destrukcija vai apzināta 'viltus ziņa' „ (Delfi. 24. Jūnijs). Ministres intervijas „oriģinālais” virsraksts ir gan ētiski, gan filoloģiski neglīts, tomēr svarīgi ir salīdzināt pretējo viedokļu argumentus.
Mācīju un mācu latviešu valodu un literatūru skolās ar krievu mācībvalodu, tāpēc viss, kas ir saistīts ar bilingvālo izglītību man ir gan profesionāli, gan ļoti personiski svarīgs. Mana tēze : es nevaru atbalstīt reformu, jo esmu pedagogs.
Kaut gan ministre savā intervijā mazākumtautību izglītību ir dziļi iepinusi kopējā izglītības pārmaiņu rakstā, ir nepieciešamas būtiskas atbildes uz Evija Papules nosauktajām problēmām.
Un pirmā , vissvarīgākā ir ļoti novatoriski , taču precīzi nosauktā mācībvalodas izvēles problēma. Vārdkopas „mācīties svešvalodas” un „mācīties svešvalodās”(E. Papules viedoklis) ir būtiski atšķirīgas, turklāt šī principiālā atšķirība ir koncentrējusies vienā burtā - „a” un/vai „ā”. Katrs burts piešķir izglītības procesam pretēju jēgu; un ne tikai izglītībai, bet arī integrācijai vienotā pilsoniskā sabiedrībā. Viens burts apgriež visu situāciju kājām gaisā. To pašu ir izdevies panākt Rainim savā ģeniālajā dzejolī „Dārgumu trauks” (krājums „Gals un sākums”) , tā pēdējās vārsmās „Teic ļaudis - tā rasa, bet bērni un dzejnieki smejot tās lasa”. Tās - dzejolī nosauktie dimanti un pērles, rītam austot.
Un tā nav hiperbola, tā ir metafora patiesajām vērtībām, cilvēka dzīves jēgai; ja esam maksimālisti - tas ir cilvēka esības simbols - skaists bet skarbs.
Par Evijas Papules skarbāko pārmetumu Skola 2030 inspirētajai un IZM birokrātiski uzsāktajai izglītības reformai uzskatu nespēju atbalstīt mazākumtautību skolotājus viņu tiešajā profesijas virzienā. Intervijā ir runa par to, ka ir nepieciešams mācīt profesionālo valodu, taču , manuprāt, šo jēdzienu vajadzētu maksimāli paplašināt un atbilstīgi nosaukt par „latviešu standarta valodu”. Un te nu parādās īsta kolīzija starp latviešu valodu kā svešvalodu un tās mācīšanai piemērotu, starptautiski izstrādātu mācīšanas metodiku jau pirmsskolā un pēc tam skolā un nākamajos izglītības posmos , no vienas puses. Un, no otras puses, latviešu valodu kā otro valodu (LAT2), kas tiek izprasta un lielā mērā uztiepta lielai sabiedrības daļai kā pēc apgūšanas secības (!?) otrā valoda pēc dzimtās valodas. Diemžēl, gadu desmitus ar marķējumu „LAT 2” tiek gatavotas un drukāts mācību grāmatas un darba burtnīcas, veidoti LAT 2 mācīšanai atbilstošas programmas un to kontrolei nepieciešamie standarta, pārbaudes, diagnosticējošie un, galu galā, centralizētie eksāmeni.
Tas ir pārsteidzoši, ka šādas koncepcijas radītāji un turpinātāji neapzinās, ka tādējādi vistiešāk ietekmē bērna spēju mācīties individuāli, attīstīties sev piemērotā veidā un tempā. Ministre savā intervijā sola atteikties no „no hierarhiskā modeļa skolotājs - skolēns, kurā skolēnam ir vairāk pasīva loma, uz sadarbības modeli, kurā skolotājs ir konsultants, ierosinātājs, skolēns - aktīvs mācību procesa veidotājs, prasmes mācīties, problēmrisināšanas, kritiskās un radošās domāšanas, citu caurviju prasmju attīstītājs.” , citēju un papildus izceļu slīprakstā. Taču tieši tāds - turklāt stabils un efektīvs - ir vienīgais jaunajā izglītības modelī iespējamais LAT 2 mācīšanas variants, kā arī iespēja mācīties LAT 2 valodā.
Ministre intervijā pārmet iepriekšējā iesaukuma izglītības ministrijas valsts sekretārei hiperbolizētu kritiku un kā argumentu neētiski izmanto acīmredzami tehnisku kļūdu”. Taču es , latviešu valodas un literatūras skolotājs, pārmetu IZM un VISC hiperbolizētu LAT 2 mācīšanu jau pirmsskolā. Mani argumenti ir izbārstīti visos mācību līdzekļos, pārbaudes darbos un centralizēto eksāmenu uzdevumos, tā ir atsevišķa, ļoti kritiska, piekasīga lieta, tāpēc iztikšu bez piemēriem. Varu tikai izteikt apbrīnu, ka, veselu gadu nevis intervijas laikā gatavojot CE pārbaudes uzdevumus, IZM pamanās arī tajos tehniski kļūdīties.
Kāda ir iespējamā alternatīva?
Turpmākais izklāsts ir sagatavots , galvenokārt , izmantojot somu valodnieka, krievu valodas un literatūras profesora, Helsinku universitātes Moderno valodu nodaļas vadītāja Arto Mustaijoki (Arto Mustajoki) rakstu „Почему общение на лингва франка удается так хорошо?” („Kāpēc saziņa ar lingua franca palīdzību izdodas tik labi?”- aut.), kas publicēts rakstu krājumā „Языки соседей: мосты или барьеры?» („Kaimiņu valodas: tilti vai barjeras?” -aut.) . СПб. : Издательство Европейского университета в Санкт-Петербурге, 2011. - 308 с.
Somu valodnieka rakstā minētie apgalvojumi mīsies ar maniem komentāriem saistībā ar situāciju mūsu sabiedrībā, tai skaitā, arī ar mācību satura reformu, tāpēc atvainojos par lasītājiem sagādātajām neērtībām. Taču šāda forma ļaus sasniegt divus mērķus: 1) parādīt, ka lingua franca pasaulē tiek nopietni uztverta un plaši pētīta; 2) norādīt uz vājajām vietām mūsu situācijā. Somu valodnieka rakstā galvenokārt ir aplūkotas situācijas, kurās lingua franca ir angļu valoda un krievu valoda.
Lai globāli paraudzītos uz lingua franca, varbūt pietiktu ar apgalvojumu, ka šī valoda nav neviena saziņas dalībnieka dzimtā valoda , tā ir svešvaloda abiem, tomēr saziņas dalībnieki no sešiem klasificētajiem saziņas variantiem izvēlas tieši lingua franca.
Lingua franca nostiprināšanās dažādās sabiedrībās notiek it kā paradoksāli: kaut gan īpaši labvēlīgs saziņai būtu tās dalībnieku kopējs kultūras fons, tomēr ir novērots, ka , sazinoties ar lingua franca palīdzību, komunikācijas neveiksmju ir pārsteidzoši maz.
Mūs taču īpaši uztrauc pārāk bieži neveiksmīgā komunikācija sabiedrībā starp latviešu un krievu valodā runājošiem iedzīvotājiem, arī skolās, kurās jau tagad kopā mācās dažādu tautību skolēni, kam pavisam drīz būs vismaz savā skolas laikā būs jāmācās valsts, proti, latviešu valodā.
Šobrīd attieksme pret valodu kā tādu (tātad pret jebkuru valodu) ir kļuvusi pretrunīga - tā vienlaikus tiek uztverta gan liberāli - kā globālajā pasaulei pielāgojama , gan konservatīvi - kā lokāla , personiski svarīgāka. Ir valodnieki, kas par valodu uzskata ikvienu izteikumu, neatkarīgi no tā kvalitātes, - tātad vislētākais valodas modelis. Citi uzstāj, ka valoda ir gandrīz kā luksusa prece, tāpēc tā ir īpaši kopjama un sargājama, mācāma smukā literātu, īpaši no jaunākās paaudzes, iepakojumā.
Lai gan Skola 2030 attieksme pret valodu ir liberāla, VISC savā nostājā ir nepiekāpīgs - latviešu valodas kā dzimtās valodas un LAT 2 standarti ir tuvu valodas pārvaldīšanas augstākajam līmenim, kuru gribas nosaukt jau par valodas izbaudīšanas līmeni. Turklāt mazākumtautību skolu beidzējiem latviešu valodas prasmes vērtējumam ir jābūt vismaz optimālajā līmenī.
Somu valodnieks, Helsinku Universitātes profesors Arto Mustajoki runā par septiņiem komunikācijas līdzekļiem dažādu valodu lietotāju starpā. (Mustajoki 2010: 43 - 50). Saziņas līdzekļu izvēle ir atkarīga no saskarsmes dalībniekiem.
Diemžēl gandrīz visi viņa definētie komunikācijas līdzekļi , ir aktuāli arī Latvijā, protams, ar saviem, subjektīviem saskarsmes “dialektiem”; jo vairāk tādēļ, ka runa ir krievu valodu neierastā lingvistiskā vidē.
Visvienkāršākais saskarsmes veids ir atteikšanās no saskarsmes vispār. (Kāpēc gan ne? Mēs Latvijā taču esam radoši un vienlaikus kritiski domājoši jau no bērna kājām!). To izvēlas vai nu tāpēc , ka valsts valodas un krievu valodas lietotāji, nezina otru valodu, vai ir tik agresīvi noskaņoti, ka nevēlas sevi traumēt vēl vairāk.
Ja nesaskaņas nav tik neatgriezeniskas, var tikt izmantoti nevalodiskie saziņas līdzekļi (žesti, svešas un pašu radītas piktogramma u.c.). Te, manuprāt, noteikti vajadzētu pievienot arī intonāciju.
Katrs runā savā valodā, taču viens otru saprot, jo zina sarunas biedra valodu. Kāpēc tad to nelieto?!
Kaut kādā veidā tomēr notiek attieksmes tuvināšanās un visi sāk runāt vienā valodā. Droši vien pēc kāda laika valodas var mainīt. Manuprāt, tas ir ļoti eiropeisks, pilsoniskai sabiedrībai piemērots dzīvesveids. Kompromiss un lojalitāte vienā personā.
Bet nu… Latvijas gaisa telpā ielaužas globālie vēji, un daudziie kā saziņas līdzekli atnes tā saukto lingua franca jeb trešo, starpniekvalodu. Savā rakstā somu profesors citē savus kolēģus, kuri ir ievērojuši interesantu pavērsienu komunikācijā - trešā, starpniekvaloda kā lingua franca palīdz izvairīties no neveiksmīgas komunikācijas.
Visbeidzot savu lomu nospēlē arī mūsdienās tik ļoti pieprasītais radošums, un saziņas dalībnieki izdomā savu īpašo, jaukto valodu (pidžinu valoda).
Ar šo saziņas līdzekļu pārskatu varētu arī beigt, taču tam nav lielas jēgas, ja netiek meklēts visus Latvijā dzīvojošos vienojošs, visus apmierinošs variants. Manuprāt, tāds variants ir latviešu valodas kā standartvalodas mācīšana. Te ir vajadzīgs īpašs, būtisks paskaidrojums. Standartvaloda nav literāra valoda tādā plašā nozīmē, kādu mēs to atrodam mācību grāmatās, darba burtnīcās, mācību palīglīdzekļos, piemēram, valodas spēlēs pirmsskolā. Standartvaloda, neapšaubāmi, ir gramatiski pareiza valoda, taču tā pārsvarā ir neitrāla, jo lieto vārdu pamatnozīmes, tā ir lietišķa kaut arī vienlaikus estētiski pilnvērtīga, proti, var radīt pozitīvu motivāciju gan to apgūt, gan to lietot. Tā nekādā veidā nav vieglā valoda, kaut arī attālināti ir līdzīga. Protams , arī standartvalodu var sapurināt ,piemēram, tā, kā to izdarīja Rīgas domnieks ar vārdu „olas”.
Standartvalodu būtu vieglāk gan mācīt, gan mācīties. Labi apgūta latviešu valoda kā standartvaloda noteikti būtu arī īsta kompetence par kuru nevadzētu kaunēties nedz skolu administrācijai, nedz ministrijai. Visbeidzot, mācot tādu valodu, atviegloti varētu uzelpot arī mazākumtautību skolu skolotāji.
Esmu filologs, tāpēc ministrei, kas arī ir filoloģe, varu pateikt, ka pašas Skola 2030 teksti, kā arī visi ap to apaugušie birokrātiskie dokumenti ir literāri neglīti - lietvārdiem, eiropeiskiem pakaļdarinājumiem pieblīvēti. Tieši tāpēc tie ir nekvalitatīvi, un tieši tāpēc arī komunikācija ar mums, skolotājiem ir nekvalitatīva.
Valdis Čeičs, latviešu valodas un literatūras skolotājs