Māris Krautmanis / Viedokļi

Būtu labi, ja jauno valdību bez trakas skandalēšanās izdotos sastādīt vēl šogad. Tad tai vēl atliktu kaut cik vērā ņemams laiks, ko valdīt. Ja valdības veidošana iestiepsies ilgi, tā vēl nebūs apsēdusies pie galda, kā sāksies priekšvēlēšanu kampaņa. Un tad vairs kāda tur valdīšana?

Grāfs Kaliostro reiz esot laidies lapās no Maskavas, kur viņam atgadījies uzmest kādus svarīgus cilvēkus. Tiem, kas viņam taisījās dzīties pakaļ, liels bijis izbrīns un bailes, kad, mēģinot noskaidrot, pa kuriem vārtiem noslēpumainais grāfs izbraucis no pilsētas, atklājies, ka viņš izbraucis vienlaikus pa visiem četriem vārtiem četros dažādos virzienos.

Nedēļas sākumā Latvijas Radio Krustpunktos Ministru prezidentu Valdi Dombrovski nevarēja ne pazīt – nevis rāmais lācītis, bet kā no ziemas miega iztraucēts lācis ar atieztiem zobiem, asinīm aizlijušām acīm un nagainām ķepām Dombrovskis atgaiņājās un bruka virsū žurnālistēm, kas viņu iztaujāja, centās viņas pazemot, vairākkārt atkārtojot: «Es vēlreiz atkārtoju... Atkārtošu vēlreiz... Es vēlreiz uzsveru...»

Bijusī valsts kontroliere Inguna Sudraba savā līdzšinējā karjerā ir gājusi caur sudraba birzi un ne zariņa nav nolauzusi – reti gadās tāda amatpersona, kurai nevar pārmest negodprātību, slinkumu, alkatību vai nekompetenci.

Es paņemu zīmuli un uzskicēju viņa portreta aprises. Viņš ir vīrs gados, bet vēl ne vecis. Viņam ir iesirmi deniņi un vērīgs skatiens, viņš ir pasniedzis augstskolā teorētisko mehāniku, materiālu stiprību, būvniecību.

Daudzi bērnības laiku notikumi gadu gaitā izdziest, aizmirstas, izplūst, taču viens man ir palicis atmiņā tik spilgti, ka šobaltdien acu priekšā to redzu līdz pat sīkām detaļām: milzīga gruvešu kaudze, smagās tehnikas darba troksnis, kas palaikam mijas ar pilnīga klusuma brīžiem, satraukti, izmisuši cilvēki.

Ja kāda valdību veidojoša partija kādā citā valstī vai Latvijā kādā citā laikposmā pateiktu „koalīcijas līgums vairs nav spēkā”, tas nozīmētu, ka valdība ir izjukusi un pa kaktiem jau notiek sarunas par jaunas valdības sastādīšanu.

Vienotība jau sapņo un zina, ka tiklīdz norims eiro ieviešanas festivāls, varēs sākt jaunu, ne mazāk karogotu un lozungotu gājienu – uz Latvijas prezidentūru Eiropas Savienībā 2015. gadā.

«2014. gada budžeta galvenā vērtība ir cilvēks, un katram latam un katram eiro ir jābūt vērstam uz cilvēku vajadzību nodrošināšanu,» oktobra sākumā uzsvēra Saeimas spīkere Solvita Āboltiņa.

Pavisam nesen tieslietu ministrs Jānis Bordāns vēl bija viena no Nacionālās apvienības (NA) redzamākajām sejām, juridiski viedi runāja par tieslietu nozari, vicināja lauzni Uzvaras pieminekļa noārdīšanas jautājumā un visādi tamlīdzīgi smalki iznesās.

1921. gadā Padomju Savienības ekonomika bija pilnīgi sagrauta, un boļševiki, jūtot, ka vara var izšļukt no rokām, izdomāja tā saukto jauno ekonomisko politiku jeb NEP. Tika atļauts tirgus, dažādas privātīpašuma formas, tika atceltas pārtikas repartīcijas, kuras aizstāja ar divkārt zemāku pārtikas nodokli.

Nebeidzamā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītāja Jaroslava Streļčenoka un biroja darbinieku jeb Jutas Strīķes&Co nesaskaņu vodeviļa jau sen ir kļuvusi groteska un komiska.

Krīzei sākoties, valdība skolotāju algām nogrieza apmēram 40%. Minimālā skolotāja algas likme bija 360, bet kļuva 280 latu «uz papīra».

Tā sauktais Uzvaras piemineklis Pārdaugavā ir padomju okupācijas simbols, un būtu jauki, ja tas vairs tur nestāvētu.

No Papes līdz Apei un no Popes līdz Stropiem Latviju klāj točku tīkls. Pusotrs tūkstotis ir vēl pieticīgi rēķināts – iespējams, ir pat vairāk. Un tā tas jau ir divus gadus, četrus gadus, divdesmit gadus.

Atšķirībā no pagājušā gada budžeta sastādīšanas, kas notika stingrā starptautisko kreditoru uzraudzībā un tāpēc noritēja bez lieka kašķa, šogad ārzemju padomdevēji ar pātagu vairs klāt nestāv un latvju politiķi ir sajutušies kā jautri telēni savā vaļā – nu tik pārdalīt miljonus, uzstādīt ultimātus, grūstīties pie barības spaiņa, riskējot, ka tas var apgāzties un viss virums izlīt dubļos.

Latvijas iekšpolitiskā cīņa noris nevis starp labējām un kreisām partijām kā daudzviet Rietumeiropā, bet robežšķirtne jāmeklē starp racionāli, loģiski domājošiem politiķiem un populistiskiem maniakiem, kas bezkaunīgi blefo, sola, liekuļo un vienlaikus uzdodas par visgodīgākajiem, demokrātiskākajiem, tautiskākajiem. Šā tipa politiķu galvenais ierocis ir ideoloģiskas pasakas par lietu kārtību valstī un pasaulē, un obligāts šajās pasakās ir ienaidnieks. Bez ienaidnieka nevar nekādi.

Triju partiju valdošajā koalīcijā jau pasen valda savstarpēja neuzticēšanās, kur pabrīžam katlā uzpaceļas un uzplīst indīgi klaja naida burbuļi. Nacionālajai apvienībai ir garš saraksts ar pāridarījumiem un pazemojumiem, ko tai iekaitējusi Vienotība – tā ir vienotīgajiem tradicionālā augstprātība, partnera apdalīšana pie varas labumu putras katliem, «vecākā brāļa» tonis. Vienotība tīksmi izbaudīja kultūras ministres Žanetas JaunzemesGrendes padzīšanas vodeviļas elsas un puņķus. Tā bija pļauka, pēc kuras Nacionālajai apvienībai vēl tagad viens vaigs krāsojas iesārts. Skaidrs, ka uz atriebi nebija ilgi jāgaida, un tā nāca kā ultimāti Valda Dombrovska valdībai par termiņuzturēšanās atļaujām. Nacionāļi termiņuzturēšanās tēmu prasmīgi sasēja ar valsts budžeta pieņemšanu – ja nebūs vienošanās par termiņatļaujām, tad nebūs atbalsta budžetam!

Liepājas metalurgā pašlaik ar ko nebūt nodarbināti vairs tikai kādi 60 strādnieki, lielais nozares flagmanis agonē, glābējinvestoru joprojām neredz, akcionāri joprojām kašķējas. Tā ir bēdu luga, un parasti šādos gadījumos tiek meklēts vainīgais.

Par politiķiem Krišjāni Kariņu un Edmundu Sprūdžu neko sliktu nevar teikt. Ir saprotama viņu tiekšanās uzņemties varoņa lomu, kāpt zirgā un, bruņām saulē spoži mirdzot, doties cīņā pret Aivaru Lembergu.

Einaram Repšem var daudz ko pārmest – šā politiķa 25 gadu karjerā spoži uznācieni ir mijušies ar traku izgāšanos, kļūdas ir bijušas un ne maz.

Nesen LNT raidījums 900 sekundes, atsaucoties uz aģentūras TNS pētījumu, stāstīja par Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret nepieciešamību labējām partijām apvienoties kopīgam startam nākamajās Saeimas vēlēšanās.