Matemātika nemainās

Saeima 3. jūnijā ar 55 balsīm par atbildēja uz sabiedrību ilgi tirdījušo jautājumu – kurš būs prezidents? Tagad jautājums ir: «Kāds prezidents būs Raimonds Vējonis?» «Laikam vispirms būs jāierauj,» bija Vējoņa pirmie vārdi pēc ievēlēšanas.

Jaunajam prezidentam ir humora izjūta, kas viņu patīkami atšķir no dažām citām ārkārtīgi pareizām, bet nāvīgi garlaicīgām augstām amatpersonām. Tāds tautisks, dzīvs prezidents – tas ir jauki. Tiesa gan, pārmērīga aizraušanās ar spontānu pajokošanu prezidentam var kaitēt – jo tiklīdz viņš būs kādam traucējis, sarūpējis sev kādu naidnieku pulciņu, tā katru šķībāku viņa izteicienu izmantos pret viņu.

Lai vērtētu prezidentu pēc darbiem, vēl jāpaiet kādam laikam – vispirms vēl jāsagaida, kamēr pilnvaras noliks Andris Bērziņš. Vējonim jāaprod ar savu jauno statusu, jāsakārto sadzīviskas lietas – piemēram, jāizlemj, vai turpināt dzīvot Ogres blokmājā vai pārcelties uz Jūrmalu.

Politiskajā vidē turpina gudrot, kā tas varēja gadīties, ka piepeši uzradās tik daudz par Vējoni atdotu balsu? Kurš kuru atkal uzmeta? Te virkne partiju slēpj savu balsojumu vai arī otrādi – demonstrē savas frakcijas balsojušo deputātu vēlēšanu zīmju fotoattēlus kā pierādījumus tam, kā balsojuši. Skaidrs, ka bija arī opozīcijas deputāti, kas atbalstīja Vējoni, varbūt arī kāds Nacionālās apvienības deputāts. Kas to lai zina? Kāda vairs tam nozīme? Vai deputātiem būtu tā kā jākaunas par to, ka viņi balsojuši?

Prezidenta vēlēšanas bija aizklātas, un tieši tas izglāba vēlēšanas. Ja partiju bonzas varētu kontrolēt frakciju disciplīnu, varbūt uz jaunā prezidenta ievēlēšanu varētu cerēt ap kādu septembri vai oktobri. Reāls būtu scenārijs, ka neviena partija negrib piekāpties citai, vajadzīgas neskaitāmas vēlēšanu kārtas, notiek nemitīgas aizkulišu spēlītes un tribīnes bļaušanas. Tad gan Saeimas prestižs tautas acīs neceltos nemaz un arī valsts prestižs starptautiski izskatītos diezgan pajocīgs.

Sen zināms, ka starp valdošās koalīcijas partijām un partiju iekšējiem grupējumiem nevalda nekāda mīlība. Palaikam gaisos uzvējo arī doma, ka Laimdotas Straujumas valdība varētu sabrukt. Kā vienu no kritiskiem brīžiem virkne politikas vērotāju iepriekš minēja Valsts prezidenta vēlēšanas. Taču prezidentu ir izdevies laimīgi ievēlēt, tāpēc vairs nav tāda īsta pamata, lai tagad eskalētos zvērīgas nesaskaņas. Bijušais aizsardzības ministrs ir kļuvis par prezidentu, un ministra krēsls ir palicis vakants, taču to nevajadzētu pieļaut, lai šā krēsla dēļ sākas kāda varas pārdales cīņa. To mierīgi var novērst mierīgā premjere Straujuma, aicinot aizsardzības ministra posteni ieņemt kādu no mierīgajiem ZZS kandidātiem.

Tagad ir vasara, nāk Jāņi, un arī politiķiem labs prāts. Ja kaut kādas kolīzijas, tad tikai rudenī, kaut kad ap budžeta apspriešanu.

Vienotības deputāte Solvita Āboltiņa pagājušajā nedēļā pieļāva valdības krišanu, sakot, ka «šī varbūt nav vienīgā valdība šajā gadā», bet piektdienas rīta Panorāmā LTV viņa runāja tā, ka dažbrīd sāka šķist, ka rudenīgais valdības krišanas laiks jau pienācis. Visvairāk pretenziju viņai pret Nacionālo apvienību – ne tikai par spītīgo Egila Levita atbalstīšanu līdz pēdējam. Bijuši arī negaidīti un norunām pretēji balsojumi par akcīzes nodokli alkoholam. Un vispār Nacionālā apvienība uzvedoties neprognozējami un nekoleģiāli. Gan jau Nacionālajai apvienībai arī būtu ko teikt šajā sakarā un būtu pagarš saraksts ar reizēm, kad Vienotība izturējusies ne visai prognozējami un ne pārāk koleģiāli.

Taču, kad politiķi ir izplūkušies un situši traukus, viņi apsēžas atpūsties un konstatē, ka matemātika nekādi nav mainījusies – gandrīz vai vienīgais variants, kā taisīt valdību, ir no tiem pašiem vecajiem māliem – Vienotība, ZZS un Nacionālā apvienība. Mēģināt taisīt kaut ko citu ir pārāk riskanti. Nav arī tādas pārliecības, ka, izjaucot šo koalīciju un taisot ko citu, var izdoties konstruēt kaut ko kvalitatīvi labāku. Straujuma valdība, lai arī klupdama, kaut kā nebūt valda. Ir pat pamanāma tāda gluži vai neticama lieta kā komandas pazīmes, kas ir jauki. Tā nesaticība un ambīciju spēka spēle vairāk ir nevis valdībā, bet starp Saeimas politiķiem. Straujumas valdības brukšanai pašlaik nav ne iemesla, ne iegansta, ne jēgas.