Balsošanas režīms
3. jūnijā īpašā Saeimas ārkārtas sēdē notiks aizklāta balsošana par nākamā Valsts prezidenta amata kandidātiem.
Pašlaik to ir četri – pašreizējais aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis, Eiropas Kopienu tiesas tiesnesis Egils Levits, Saeimas deputāts, Saskaņas virzītais Sergejs Dolgopolovs un Saeimas deputāts, Latvijas Reģionu apvienības virzītais Mārtiņš Bondars. Dolgopolovam un Bondaram kandidēšana uz augsto amatu būs tāda kā skriešana bez cerībām noķert tramvaju, bet tikai lai sasildītos, jo viņus izvirzījušas opozīcijas partijas. Prezidenta vēlēšanas viņi izmantos kā iespēju atgādināt par savu un savas partijas pastāvēšanu televīzijas diskusijās un intervijās medijiem. No sirds Latvijai ir pārdomājusi un savu kandidatūru nevirzīs.
Vislielākās izredzes kļūt par Valsts prezidentu ir Vējonim. Viņu atbalsta ZZS un liela daļa Vienotības. Savukārt Levitu virza Nacionālā apvienība un sliecas atbalstīt arī daļa Vienotības. Bet nu mūsu valsts politiskajā vidē nekad neko nevar skaidri zināt – vēlēšanas būs aizklātas, tāpēc iespējami uzmetieni un negaidīti pavērsieni. Arī tā var gadīties, ka par prezidentu beigās nekļūst vis kāds no četriem augšminētajiem, bet kāds cits, kas piepeši uzradīsies nezin no kurienes, kā iepriekš Vaira VīķeFreiberga un Valdis Zatlers.
Abi pašreizējie līderi dažbrīd uzvedas tā, it kā viņiem nemaz negribētos tikt pie augstā krēsla. Levits ilgi svārstījās, šaubījās, bet nu tagad beidzot ir sācis apstaigāt Saeimas frakciju kabinetus, lai meklētu politiķu atbalstu.
Tikmēr Vējonis ir izteicies, ka neievēlēšanas gadījumā pirmajā vēlēšanu kārtā uzskatīs par nepareizu kandidēšanu nākamajā vēlēšanu ciklā jeb otrajā vēlēšanu kārtā. «Ja jau pirmajā kārtā deputāti nespēj pateikt jāvārdu konkrētajam kandidātam, tad jau ir jārunā par citiem kandidātiem,» sacījis Vējonis. Tas gan tā mazliet dīvaini – ar šādu paziņojumu kandidāts pats sevi nodzen no trases. Tas var gadīties, ka ar vienu balsošanas kārtu nepietiks. Vai tad hokejisti pamet spēli tāpēc, ka nav izdevies gūt vārtus jau pirmajā trešdaļā? Āfrikas un Āzijas despotijās prezidenti tiek ievēlēti bez konkurences ar gandrīz simtprocentīgu rezultātu, bet demokrātiskā valstī vairākas balsošanas kārtas nav nekas neparasts. 1927. gadā bija deviņi neveiksmīgi balsojumi, līdz beidzot par Valsts prezidentu tika ievēlēts Gustavs Zemgals. Tāpat arī 1930. gadā bija nepieciešamas daudzas balsošanas kārtas, līdz par prezidentu kļuva Alberts Kviesis. Deputāti balso tik ilgi, kamēr ievēlē.
Tā ir sagadījies, ka uzreiz pēc Valsts prezidenta ievēlēšanas darba kārtībā nonāks jautājums par ģenerālprokurora un Augstākās tiesas tiesneša pārvēlēšanu, jo abiem pilnvaru termiņš tuvojas beigām. Izskatās, ka ģenerālprokuroram Ērikam Kalnmeieram būs deputātu vairākuma atbalsts plašā politiskajā spektrā. Atšķirībā no sava priekšgājēja Jāņa Maizīša Kalnmeieram ir izdevies saglabāt politisku neitralitāti, gudra jurista autoritāti. Kalnmeieram ir arī nelabvēļi, kas ilgi taupījuši atvilktnē un tagad izvilkuši gaismā ziņas, ka ģenerālprokurors divreiz piedalījies biznesmeņu uzsauktās medībās kopā ar prominentām personām. Tomēr ar šo kompromitējošo materiālu gan laikam būs par maz, lai Kalnmeieru «noraktu». Protams, zvēriņu šaušana un pirtēšanās kopā ar būvniekiem nav nekas glīts, bet arī ne tik briesmīgs noziegums, lai ņemtu ģenerālprokuroru nost no amata.
Augstākās tiesas priekšsēdētājam Ivaram Bičkovičam pilnvaras beidzas 16. jūnijā. Par Bičkoviču vienā daļā politiskās vides tiek vilkta drūma dziesma, ka viņa laikā nekas un nemaz nav paveikts, lai reformētu tiesu varu. Tiesas tik tiešām notiek bezgalīgi ilgi – piemēram, «digitālās televīzijas lieta» ir stiepusies vairāk nekā septiņus gadus un vēl turpināsies. Tiesas ir pārslogotas. Bet nebūtu taisnīgi teikt, ka pilnīgi nekas netiek darīts. Un ne visu var darīt tiesas priekšsēdētājs – tur vajag klāt arī politiķu politisko gribu, resursus. Ātri ķer mērkaķus, bet veikt reformas tiesu nozarē nevar ļoti ātri. Bičkovičam ir tikai viens konkurents – tiesnesis Andris Guļāns, kurš bija Augstākās tiesas priekšsēdētājs pirms Bičkovica. Un arī Guļāna laikā reformas nekādi nevedās. Saeimai tad būs jāizvēlas, kuru no nereformētājiem – veco vai jauno?