Maigā soda skarbās sekas

Liepājas tiesas spriedums tēvam un dēlam, kuri ilgstoši veica netiklas darbības ar mazu meitenīti, ir izsaucis sabiedrības sašutumu un iedzīvotāju protesta demonstrāciju pie tiesas nama.

Cilvēki ir neizpratnē, kā tas var atgadīties, ka pedofili, kas ilgstoši piekopuši neķītras izdarības, izmantojot bērnu, var palikt uz brīvām kājām un viņiem piespriests vien samaksāt ne visai lielu kompensāciju, pārsimts stundas piespiedu darba un probācijas uzraudzība uz vienu gadu. Lieta ir izsaukusi arī juristu strīdus un šonedēļ nonākusi līdz politisku diskusiju līmenim.

Reakcijas ir dažādas. Tieslietu ministrija nekomentē, vai spriedums ir adekvāts – ministrija situāciju kopumā vērtēs, kad būs pieejams pilns tiesas spriedums. Valsts prezidents Raimonds Vējonis paudis, ka spriedumu vērtē negatīvi. Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija pieļāva, ka varētu pārsūdzēt tiesas spriedumu un sadarboties šajā lietā ar Liepājas pilsētas bāriņtiesu. Tikmēr prokuratūra jau pasteigusies pirmā – Kurzemes tiesas apgabala prokuratūras virsprokurors ir iesniedzis apelācijas protestu par minēto Liepājas tiesas spriedumu. Spriedums noprotestēts daļā par soda maigumu. Apelācijas protestā izteikti iebildumi par tiesas argumentāciju, kas bija par pamatu piespiedu darba piemērošanai abiem apsūdzētajiem. Protestā lūgts piemērot apsūdzētajiem brīvības atņemšanu. Vēl pirms protesta iesniegšanas Ģenerālprokuratūra uzdeva Kurzemes virsprokuroram izvērtēt valsts apsūdzības uzturētāja – Liepājas prokurores Līgas Arājas – rīcību. Tādā veidā prokuratūra glābj savu ādu, jo negrib būt malējāka par tiesu un būs atradusi vainīgo pārmijnieci – tiesnesi, kura bija prasījusi pat vēl maigāku sodu, nekā piesprieda Liepājas tiesa.

Malējie negrib palikt arī politiķi, kas tagad visādi sparīgi iznesas un izrunājas. Saeimas Juridiskās komisijas sēdē deputāti vērtēja Krimināllikuma regulējumu attiecībā uz seksuālo vardarbību pret bērniem, kā arī likuma piemērošanas praksi un sodu politiku. Krimināllikuma panti par seksuālu vardarbību pagājušajā gadā tika stipri vien sabardzināti, un šajā ziņā šis tas jau ir paveikts, bet ar likuma piemērošanu un sodu politiku ir, kā ir.

Liepājas gadījumā, visticamāk, tiesu varai nav īsti veicies ar pareizu nozieguma kvalifikāciju. Tur, kur prasītos pēc panta, kas skan «Seksuālā vardarbība», piemērots 161. pants «Pavešana netiklībā», kas paredz salīdzinoši maigākas sankcijas.

Izskatās, ka šeit būs bijis tas gadījums, kad pirmstiesas izmeklēšanā būs bijusi kāda paviršība pierādījumu vākšanā vai nav bijis iespējas tos pietiekami iegūt, un apsūdzībai ir bijušas šaubas, vai varēs pierādīt noziegumu, ja apsūdzētie sāks sparīgi liegties. Lai neatstātu abus onkuļus pavisam bez soda, viņiem izteikts piedāvājums: «Ja visā liegsities, tad būs slikti; ja atzīsities pavešanā netiklībā, dabūsit maigu sodu.» Proti, tiesa un prokurori nav gribējuši neko sliktu, taču nav novērtējuši, cik neadekvāts šāds spriedums izskatīsies sabiedrības acīs. Iznāk, ka tajā pašā laikā, kad ASV skolotājai piespriež 20 gadus cietumā par to, ka stājusies dzimumsakaros ar saviem 17 gadus vecajiem skolēniem, kam jau aug ūsas un bārda, Latvijā par ilgstošu seksuālu vardarbību pret mazu bērnu vainīgie tiek cauri ar to, ka mazliet pavicinās slotu Liepājas ielās.

Skandālam ir arī medaļas otra puse. Tiesu varai demokrātiskā valstī jābūt neatkarīgai – tā nedrīkst ietekmēties ne no sabiedrības protestiem, ne no politiska spiediena. Tiesu varai tagad jārod kāda cieņpilna izeja no situācijas – jārāda, ka pati ir izvērtējusi lietu, pieņēmusi mērus, nevis ietekmējusies no ārējiem spiedējiem. Taču jau ir acīmredzams, ka presings notiek, un tiesu varas institūcijas rīkojas tāpēc, ka uz ielas zem liepām stāv cilvēki ar plakātiem.

Bēdīgākais ir tas, kas notiek ar mazo meitenīti. Viņa pagaidām ir vienīgā, kas jau ir skarbi sodīta – sodīta bez vainas. Vispirms par viņu piecus gadus ir ņirgājušies divi radinieki, atstājot nedzēšamas pēdas viņas psihē un izkropļojot domāšanu un jūtu dzīvi uz visu mūžu. Pēc tam viņa ir aizadoptēta uz ārzemēm. Ar to viņai ir atņemts viss – dzimtene, valoda, ģimene. Latvijas valsts no viņas ir atbrīvojusies, izspļaujot kā nevēlamu un neērtu asaku. Ļoti reti ir gadījumi, kad bērni, kas adoptēti jau tik lielā vecumā – pēc desmit gadiem, spēj laimīgi adaptēties jaunajā ģimenē un vidē. Viņi bieži kļūst par tādiem, kas konfliktē ar likumu, par vardarbnieku upuriem, atkarīgajiem. Atliek vien cerēt, ka šis būs tas retais gadījums, kad ar meitenīti tomēr viss būs labi.