Bezreferendumu laikmets
Lielbritānijā briest referendums par izstāšanos no Eiropas Savienības, tikmēr Skotijā grasās rīkot jau otru referendumu par izstāšanos no Lielbritānijas. Grieķijā nesen notika referendums par to, vai atbalstāmas reformas, kas nepieciešamas starptautiskā aizdevuma saņemšanai. Vēl referendums būs Austrijā.
Par Austriju plašsaziņas līdzekļi nav daudz runājuši, bet referendums būs par Austri jas izstāšanos no Eiropas Savienības, un šajā valstī diez gan daudz pilsoņu ir noskaņoti pateikt ES «nē».
Saskaņā ar Austrijas likumiem bija nepieciešami 100 tūkstoši austriešu parakstu, lai ierosinātu tautas nobalsošanu, taču šis skaitlis tika pārsniegts ar uzviju – līdz 1. jūlijam, kas bija pēdējais datums, līdz kuram bija jāsavāc nepieciešamais parakstu skaits, par tautas nobalsošanas ierosināšanu parakstījās 254 tūkstoši. Tikmēr Latvijā tautas iespējas paust savu viedokli tiek stipri ierobežotas. Saskaņā ar Saeimas pieņemto likumu, sākot no nākamā gada, lai ierosinātu referendumu, būs nepieciešami 154 tūkstoši parakstu.
Vai šis slieksnis ir adekvāts? Šķiet, ka nē. Piemēram, Austrijā, lai ierosinātu referendumu, bija jāsavāc 100 tūkstoši parakstu, taču Austrijas iedzīvotāju skaits ir daudz lielāks nekā Latvijā – 8,3 miljoni – līdz ar to latiņa daudz zemāka.
Pašlaik līdz gada beigām vēl spēkā ir pārejas periods, kad tautas nobalsošanai nepieciešamo pilsoņu parakstu skaits ir 30 000. Ļaužu kopums Atvērtās pārvaldības partnerība Latvijā vēl cenšas panākt, lai tiktu atcelts likums par nesamērīgi lielo parakstu skaitu, kas nepieciešams, lai rīkotu referendumu. Pirmajā parakstu vākšanas kārtā iniciatīvas grupai jāsavāc ne mazāk kā 30 000 notariāli apliecinātu parakstu. Taču, izskatās, ka pat šo daudzumu diezin vai izdosies savākt. Biedrība ir gan lūgusi Centrālajai vēlēšanu komisijai parakstu savākšanas beigu termiņu pagarināt. Ir grūtības savākt pat tikai 30 000 parakstu, lai ierosinātu «referendumu par referendumu neatcelšanu». Latvijas ļaudis dod priekšroku sava laika un radošo spēku šķiešanai, lai gānītos internetā, slēpjoties zem anonīmiem segvārdiem, taču protestam pret referendumu padarīšanu par neiespējamiem spēka nepietiek. Atturošs faktors ir arī tas, ka par parakstīšanos pie notāra jāmaksā nodeva.
Valdošās koalīcijas un jo īpaši partijas Vienotība politiskā griba ir bijusi, lai nekad vairs Latvijā nenotiek nekādi referendumi. Tas «gaišajiem demokrātiskajiem spēkiem» ļaus dzīvot komforta zonā, kur opozīcijas partijas vai partijas, kas vēl tikai nākotnē dibināsies, nevarēs izmantot referendumu kā sabiedrības aktivizēšanas instrumentu. Tas ir liekulīgi, jo tieši referendums savulaik bija būtisks ierocis, ar ko Vienotība gāza iepriekšējo varu. Iznīcināt referendumu iespējamību ir veicinājis referendums par otras valsts valodas ieviešanu, kas stipri sabiedēja latviešus. Politiķi gan labi zināja, ka referenduma rezultāts nebūs tāds, ka par otru valsts valodu būs jāievieš krievu valoda, taču veikli manipulēja ar bailēm un pieņēma likumu, kas referendumu iespējamību praktiski izslēdz.
Valdošie politiskie spēki tuvredzīgi iešauj paši sev kājā. Kad viņi varu būs zaudējuši un gribēs to atgūt, paši cietīs no tā, ka nevarēs lietot referendumus, lai pievērstu sev uzmanību.
Kā iespējams, ka Grieķijā jautājums par referenduma nepieciešamību nobrieda mēneša sākumā, bet jau mēneša vidū notika tautas nobalsošana? Eksperts Centrālās vēlēšanu komisijas loceklis Aleksandrs Maļcevs (Saskaņa) to skaidro tā, ka grieķu referendums nebija kā likumdošanas referendums, bet konsultatīvs. Līdz ar to arī procedūras bija vienkāršākas. Turklāt tēma, par kuru bija cepšanās, bija aktuāla jau daudzus gadus – grieķu sabiedrība gaidīja, kad beidzot varēs par to paust savu viedokli. Aleksandrs Maļcevs ir pētījis daudzu citu valstu praksi un likumdošanu referendumu jautājumos un konstatējis, ka nekur citur nav tik sūri likumi, kā būs Latvijā, kad pārejas periods būs beidzies. «Sarīkot referendumu praktiski nebūs iespējams. Vakareiropā referendumi notiek aizvien biežāk, bet Latvijā tiem būs jāsaka ardievas,» konstatē eksperts.
Referenduma ierosināšanas latiņa ir uzcelta pārāk augstu, taču kaitīgi būtu arī, ja tā tiktu nolikta pārāk zemu – tad referendumus varētu rīkot par jebkādu «štrunta tēmu», tā paralizējot valsts pārvaldes darbu. To gan likumdošanā varētu risināt, iestrādājot kādus ierobežojumus – piemēram, ka referendumu nevar rīkot vismaz gadu pēc Saeimas vēlēšanām vai ko līdzīgu. Taču valdošās partijas referendumus iznīcina kā sugu, jo uzskata tautu par pārāk dumju, lai tā varētu lemt kādus svarīgus jautājumus. Tas ir skumji.