Mentalitāšu sadursme
Šonedēļ pie darba ir ķēries jaunais Valsts prezidents Raimonds Vējonis. Pirmajā runā Saeimas sēdē Vējonis pauda apņēmību strādāt tā, lai viņa darbs sekmētu valsts attīstību – lai cilvēki kļūst pārtikušāki, patriotiskāki, laimīgāki, drošāki. Vējonis cer uz sadarbību ar visiem Latvijas politiskajiem spēkiem, sola būt partijiski neitrāls, ir apņēmies «palīdzēt pārvarēt to «ierakumu mentalitāti», kas bieži valda mūsu politikā un sabiedrībā». Tur nav ko piebilst, ne atņemt – tik tiešām ir par daudz iekšējas kašķības un par maz sadarbības, kad par vai pret kaut ko jāpacīnās uz āru.
No amatpersonu pirmajām runām parasti neko daudz negaida – zināms, ka būs kaut kas patētisks. Vējonis patīkami pārsteidza ar to, ka ūdens bija relatīvi maz, bet bija diezgan daudz cilvēka – tāda, kurš pie runā paustajām atziņām nonācis pats savās pārdomās. Viena no simpātiskām prezidenta domām – nedrīkst bojāt uzņēmējdarbības vidi, taisot to neprognozējamu, bieži mainot nodokļu likmes, pieņemot nesaprotamas normas un lēmumus. Tātad iespējami gadījumi, kad viņš «atsviedīs» Saeimai kādus brāķa likumus otrreizējai caurlūkošanai.
Saeima trešdienas ārkārtas sēdē atbalstīja ZZS frakcijas deputāta Raimonda Bergmaņa kļūšanu par jauno aizsardzības ministru Vējoņa vietā. Bergmanis savulaik ir pierādījis, ka ir izcils sportists. Viņš ir bijis viens no stiprākajiem cilvēkiem Eiropā un pasaulē, ir spējis pavilkt pat smago automašīnu un kuģi. Tas liecina par mērķtiecību un darbaspējām. Tagad viņam jāpierāda, ka var pavilkt arī aizsardzības jomu un ka viņam ir ne tikai muskuļi.
Diemžēl tā iegadījās, ka tajā pašā dienā, kad diviem Raimondiem bija priecīgi brīži ar stāšanos amatā, siltais Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) locekļa amats zuda Aināram Dimantam. Saeima nobalsoja par viņa atbrīvošanu. Tur gan nekā nevar darīt, jo Dimants bija jau sists vēl pirms Saeimas ārkārtas sēdes, nespējot pārliecinoši izskaidrot, kur palikuši gandrīz 1,8 miljoni eiro valsts naudas, kuru Valsts kontrole novērtējusi kā nelietderīgi izmantotu. NEPLP ne tikai neizskaidroja, bet vēl diezgan agresīvi apgalvoja, ka jautāšana, kur palika nauda, esot vēršanās pret mediju neatkarību.
Padomju laikos, kad bija jāveic kādi sabiedriski darbi vai jāpērk obligācijas, partijas bonzas mēdza ciniski pajokot, ka tas ir «brīvprātīgi obligāts» pasākums. Bija lietas, kas nebija obligātas, bet, ja cilvēks «brīvprātīgi» kaut ko nedarīja, tad apzinājās, ka sekas var būt bēdīgas un var sanākt kādas nepatikšanas vai represijas. Tagad kaut kas līdzīgs notiek Eiropas Savienībā ar Āfrikas bēgļiem. Latvju valdošā politiskā elite lieto vārdu salikumu «brīvprātīgi uzņem bēgļus», kas ir samelošanās. Tur nekādas brīvprātības patiesībā nav – 250 bēgļi divos gados ir skaitlis, par kuru mazāk Latvijai uzņemt nav ļauts. 250 bēgļi nenozīmē, ka būs tik vien. Šie bēgļi radīs bērnus, viņiem būs radi, kas arī atbrauks. No 250 varbūt drīz izaugs jau 2500. Ja bēgļu skaitam no Sīrijas, Lībijas vai Eritrejas vēl kāda nulle nāks klāt, tā jau būs pavisam interesanta situācija – Āfrikas un Tuvo Austrumu ļaužu reliģija, tradīcijas, mentalitāte stipri atšķiras no latviešu izpratnes par dzīvi un darbu. Kā tur notiks kāda saprašanās, kāda integrācija?
Bēgļu lietā ir daudz pagaidām neizskaidrota un absurda. Kā, piemēram, viņus noturēs Latvijā? Skaidrs, ka tāda pusnabadzīga zeme, bez labi apmaksātām darba vietām un sociālām garantijām nav bijusi viņu mērķis. Viņi ir centušies nokļūt bagātajā Vakareiropā. Tad būs jāceļ kādas koncentrācijas nometnes ar dzeloņstieplēm, lai viņi netiek ārā? Ja būs tāda sistēma, ka Āfrikas bēglis, kas kvotu sistēmas ietvaros pierakstīts Latvijā, nevarēs laisties uz Vāciju un tiks deportēts atpakaļ uz Latviju, tad kur paliek skaistie Eiropas Savienības principi par brīvu darbaspēka kustību? Īpaši nejēdzīgi tas, ka Latvijai jābūt solidārai ar bēgļu problēmas nomocītajām valstīm, bet tas, ka Latvijas zivsaimniecību nomoka Krievijas embargo, Eiropā netiek ņemts vērā. Laikam jau latvju šprotes no Eiropas nekādu atbalstu nesagaidīs.
Daudzi politiķi visu nedēļu nav rimušies cepties par Grieķiju, kur svētdien notika referendums, kurā tauta nolēma nepieņemt starptautisko kreditoru 25. maijā izvirzītos nosacījumus. Grieķija tiek zīmēta kā izšķērdīga, bezatbildīga, tāda, kas tikai dejo sirtaki, dzer vīnu, guļ diendusu, negrib atdot parādus un šantažē pārējo Eiropu. Tā esot Vidusjūras mentalitāte.
Bet, kāda tad ir latviešu mentalitāte? Pakļauties, padoties, izpildīt visas pavēles bez ierunām? Grieķu nācijas līderi no kaujas atgriezīsies vai nu ar vairogu, vai uz vairoga, bet latvju labieši lec pāri grāvim, lai paspruktu maliņā, kad muižkungs brauc. Vismaz pagaidām par labo uzvedību Latvijai nekāds veiksmes stāsts nav sanācis.