Skarbais spriedums

© F64

Rīgas apgabaltiesa piektdien pasludināja saīsināto spriedumu digitālās televīzijas krimināllietā, septiņiem apsūdzētajiem piespriežot reālu cietumsodu, bet sešiem nosakot naudas sodus. Piecas personas attaisnotas, bet viena atbrīvota no kriminālatbildības. Spriedums ir padevies skarbs, tāpēc dažu notiesāto sejas izskatās sašokētas. Bija cerējuši, ka pēc tik daudziem gadiem un tik murgainas tiesāšanās tiesnesis būs maigs un ļaunākajā gadījumā iedos nosacītu sodu.

Apsūdzētie vienubrīd cits citu uzmundrināja un paši nopriecājās, ka nokļuvuši tik «cienījamu cilvēku kompānijā», – uz apsūdzēto sola bija sasēdināti daudzi sabiedrībā labi pazīstami, glancētājos žurnālos par slavenībām saukti personāži – televīzijas un kino cilvēks Andrejs Ēķis, Atmodas laika cīnītājs un Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis, polittehnologs Jurģis Liepnieks, advokāti, ekonomisti, politiķi, uzņēmēji. Tagad gan šāds karātavu humors vairs nav smieklīgs, jo draud reāla sēdēšana drūmajā cietumā un tādi naudas sodi, ka maz neliekas.

Protams, viņi vēl centīsies cīkstēties, jo šis ir tikai pirmās instances spriedums un iespējama pārsūdzība.

Lietai ir daudzas šķautnes. Protams, tas ir politiskas izrēķināšanās akts. Jaunā vara pirms astoņiem gadiem nolika pie vietas veco varu – iepriekš pie varas bijušo Tautas partiju. Izrēķināties ar pašu galveno bosu – Andri Šķēli – gan nav sanācis, jo viņš tikai «stāvējis aiz muguras» – grābis ogles ar citu rokām, bet par stāvēšanu aiz muguras krimināllietu nevar ierosināt.

Vai jaunā vara labāka par veco varu? Diemžēl laikam ne. Krimināllietas ierosināšana un iepriekš iecerētās shēmas izjaukšana aizkavēja digitalizāciju vismaz par pāris gadiem, televīzijas signāla uztveršanas modernizācija izmaksāja milzu naudu – dekoderi bija jāpērk par nesamērīgi augstu cenu, un virspeļņa pazuda lielākoties ārvalstu investoru rīklēs. Ja skatās uz lietas politisko pusi, tā atgādina zirnekļu cīņas trīslitru burkā – tie, kas uzdodas par labajiem, nemaz nekādi labie nav. Var pat teikt, ka kādreizējā vara bija maigāka un salīdzinoši mazāk rijīga, jo nedarīja tādu ļaunumu kā pašreizējā, – Tautas partija mazākā mērā izmantoja specdienestus, prokuratūru, tiesībsargājošās iestādes savām interesēm nekā Jaunais laiks un Vienotība. Skaidrs – ja vara pār prokuratūru nebūtu izšļukusi no Šķēles rokām, nekāda krimināllieta par digitalizāciju nebūtu rosināta – prokuroriem pat prātā nenāktu kaut ko rosināt.

Krimināllikums nosaka, ka kriminālsoda mērķis ir panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīga nodarījuma izdarīšanas. Taču kādu mērķi sasniedz tiesas spriedums digitāllietā? Vai tas, ka pēc ilgās tiesāšanās kādam piespriests naudas sods, atturēs kādu no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas? Droši vien – ne. Tiesas spriedums drīzāk mudina, ka valdošajai varai par vari jācenšas palikt pie varas. Lai nesanāk tāpat kā šķēlistiem, kas, palikuši bez varas, tika sasēdināti uz apsūdzēto sola kā tādā Nirnbergas prāvā. Kad cilvēks palicis bez politiskas varas, viņam var inkriminēt visus nāves grēkus, interpretēt jebkādas viņa darbības kā noziegumus. Līdzīgi Ukrainā Viktora Janukoviča vara interpretēja, ka premjeres Jūlijas Timošenko politisks lēmums par gāzes pirkšanu no Krievijas ir bijis noziegums un par to politiskajai konkurentei jāsēž cietumā.

Tad vēl tāda nianse, ka tiesa ir par daudz ilgi gājusi. Tiesai normāli būtu jābeidzas pēc gada vai diviem, taču tā iestiepās septiņos astoņos gados. Tas nebija tāpēc, ka aizstāvība būtu to tīšām vilkusi garumā, bet tāpēc, ka prokuratūrai vajadzēja tiesā izpratināt daudzus lieciniekus, kam ar televīzijas digitalizāciju bija maz sakara. Nenormāli ilgā tiesvedība būs lieta Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kur Latvija atkal kārtējo reizi zaudēs.



Svarīgākais