Vispirms vajag ļaut strādāt
Veselības ministrs Guntis Belēvičs ir ārsts, farmaceits, bioloģijas doktors. Kā uzņēmējs Belēvičs 1993. gadā izveidoja Saules un Mēness aptieku tīklu, kopā ar sievu Viju izveidojis arī pirmo privāto zāļu vairumtirgotavu, izveidojis arī klīnisko laboratoriju Centrālā laboratorija.
Viņš arī daudz strādājis sabiedrisku darbu, ieņemot dažādus ārstu un farmaceitu organizāciju amatus. Par Belēviču nav šaubu, ka viņš ir visaugstākās klases speciālists veselības nozarē – ar zināšanām un pieredzi. Taču paradoksālā kārtā tieši šī pieredze un iepriekšējā aktīvā darbošanās tagad Belevičam tiek inkriminēta kā sliktais – Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) konstatējis interešu konfliktu tajā apstāklī, ka ministrs ierosinājis disciplinārlietu pret Valsts Zāļu aģentūras direktori Ingunu Adoviču. Saskaņā ar likumu valsts amatpersonai ir aizliegts, pildot pienākumus, veikt darbības, kurās šī valsts amatpersona, tās radinieki vai darījumu partneri ir personiski vai mantiski ieinteresēti.
Belēviča sieva Vijai Belēviča un dēls Artūrs Belēvičs ir valdes locekļi Saules aptiekai, kā arī Artūrs Belēvičs ir komercsabiedrības vienīgais dalībnieks. Vienlaikus Artūram Belēvičam pieder puse kapitāldaļu uzņēmumā Baltacon.
Ministrs 26. janvārī izdeva rīkojumu par dienesta pārbaudi par ZVA darbību informācijas izsniegšanā komersantiem. Pārbaudes uzsākšanai par pamatu bija Saules aptiekas un Baltcon 30. decembra iesniegums.
Ja mēģināsim iejusties ministra ādā, sanāks visai nelāga būšana, ka Belēvičam praktiski nav variantu – viņš jau a priori dzīvojis interešu konflikta ēnā pirms kļūšanas par ministru. Neko neglābj tas, ka viņš nekad nav slēpis ne savu lomu aptieku biznesā, ne radiniekus. Pat ja viņš un visi viņa radinieki vairs nebūtu uzņēmumu līdzīpašnieki, šā vai tā varētu izteikt aizdomas, ka «gan jau tur viņam ir kāda saistība un interese par zāļu biznesu». Ko šādā gadījumā darīt?
Varēja likt sievai un dēlam pārdot aptiekas, lai viņi iet ar ubaga tarbu pa ceļiem. Varēja sēdēt ministra krēslā un neko nedarīt – nepiesolīt, ka zāles būs lētākas. Taču ministrs ir piesolījis. Lai varētu pildīt tādu solījumu, jāveic diezgan asas reformas, kas noteikti nepatīk tiem farmācijas uzņēmējiem, kam izdevīga vecā kārtība. Protams, ka ministrs dabū daudz naidnieku, kas rīko pret viņu kampaņas.
Belēvičs varēja arī nekļūt par ministru. Taču vai tas tad ir tas lielais uzdevums antikorupcijas cīņā, lai izslēgtu iespēju kļūt par nozares ministru cilvēkam, kas lieliski pārzina nozari, pats ir ar savu prātu un risku nocīnījies pa nozari un šo to tur paveicis un radījis? Kaut kas tur tomēr nav kārtībā ar tiem interešu konfliktiem un to konstatēšanu. Par ko šādā veidā cīnās valsts un sabiedrība – par to, ka amatpersonai obligāti jābūt tādai, kas drēbi nesaprot?
Tad lai par aizsardzības ministru ir Raimonds Bergmanis, kuram ar aizsardzības nozari bijis maz sakara! Bergmanis nav ģenerālis, bet tikai dižkareivis, kas strādājis rekrutēšanas centrā. Maz ticams, ka Bergmanis varētu nonākt interešu konfliktā, jo nav ražojis tankus, raķetes vai kādu citu militāru aprīkojumu. Tam vajadzētu būt plusam, taču īgno komentētāju bari medijos un sociālajos tīklos jau metas zvaigāt un vīpsnāt, ka Bergmanis prot tikai bruņrupučus zoodārzā cilāt. No kurienes tādas ziņas, ka tas ir vienīgais, ko viņš prot? Bergmanis kā amata kandidāts pašlaik apmeklē Saeimas frakcijas, un ar viņu runājušie politiķi brīnās vien par to, cik labi Bergmanis orientējas aizsardzības jomā.
Bergmanis ir beidzis divas augstskolas – Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju un Rīgas Politehnisko institūtu. Sportā Bergmanim ir bijusi spoža karjera – kā svarcēlājs viņš piedalījies trijās olimpiskajās spēlēs,
1997. gadā izcīnīja Eiropas sudrabu. Pēc tam Bergmanis piedalījās daudzās spēkavīru sacensībās, izcīnot tur dažādus titulus. Lai startētu sportā tik augstā līmenī, nepieciešams milzu gribasspēks, mērķtiecība, arī patriotisms. Patriotisms un mērķtiecība ir tas, kā dažkārt ļoti pietrūkst valdības locekļiem.
Publika dažkārt pati nezina, ko īsti grib – tai neder gan pieredzējis, gan tāds, kurš ir karjeras sākumā. Bet paši ministri ir uzcēluši sev diezgan augstu latiņu, kurai pārlēkt nebūs nemaz tik viegli – nav izslēgts, ka pēc kādiem mēnešiem redzam, kā Belēvičam reformas nekust vai ka Bergmanis nespēj vadīt. Tad arī varēs visādi apsmiet. Taču pagaidām vajadzētu ļaut viņiem strādāt.