Sarkano līniju strupceļš

Situācija 11. Saeimā atbilst tam stāvoklim, kurā parlamenta atlaišanai pastāv reāli iemesli, nevis sadomāti iegansti, kā iepriekšējā reizē. Jau pirmajās nedēļās ir iezīmējusies parlamentāra krīze – tas ir tad, kad politisko spēku savstarpējie konflikti un partiju sadalījums ir tāds, ar kuru nav iespējams izveidot stabilu vairākuma valdību. Atlaižot 10. Saeimu, gribējām, kā labāk, bet ir sanācis kā vienmēr.

Saeimu gan, protams, tagad neatlaidīs, un tuvākajā laikā notiks izmisīgi mēģinājumi pārmaisīt kārtis tā, lai uz galda varētu likt vismaz kādu nebūt koalīcijas kombināciju.

Redzams, ka normālā veidā, nelietojot kādus burvju trikus, koalīcija nekādi nesanāk, jo politiķi ap sevi ir sašvīkājuši milzīgu daudzumu sarkano līniju, savus iesīkstējušos aizspriedumus iecēluši principu līmenī, un nu viss politikas laukums asiņo vienās švīkās. Pat variants Zatlera Reformu partija (ZRP) plus Saskaņas centrs (SC) bez trešā partnera ir pačibējis, jo, ja no valdības veidošanas tiek atstumta SC ietilpstošā Rubika Latvijas Sociālistiskā partija, tad SC un ZRP paliek tikai 50 mandātu, ar ko nepietiek. Turklāt SC iekšpusē izcēlusies lielāka šķelšanās nekā izskatās, jo daudzi neatbalsta okupācijas tēzes iekļaušanu valdības deklarācijā. ZRP premjera amata kandidāts Edmunds Sprūdžs jau ir pieļāvis iespēju, ka ZRP var palikt arī opozīcijā, taču kurš būs pozīcijā? Bez ZRP un SC atkal nekāda koalīcija nesanāk.

Vienotība labprāt valdītu kopā ar ZRP un Nacionālo apvienību, taču Valdis Zatlers ir cieti pateicis, ka grib valdīt kopā ar SC, līdz ar to Vienotība, kas sākumā bija nodomājusi, ka būs visiem vecākais brālis, pati ir nonākusi pastarītes lomā un tiek plosīta uz pusēm. Vienai daļai vienotīgo nebūtu problēmu strādāt kopā ar saskaņiešiem, taču Vienotībā ir arī nacionālais jeb, kā savulaik izteicās viens politologs, «brūnais» gals, kurš ar visām četrām kājām stīvējas pretī šādam variantam.

Kā ZRP un Vienotība līdz tādai kolīzijai varēja nodzīvoties? Līdz vēlēšanām abas viena otru slavēja, abas vienā balsī apsaukāja Latvijas nacionālo kapitālu pārstāvošās partijas par «oligarhu partijām», abas draudzējās ar tiem pašiem Ventspils oligarhiem Stepanovu un Berķi. Gan Vienotība, gan Zatlers ir saņēmuši globālā megaoligarha Džordža Sorosa svētību. Gan Zatlers, gan Vienotība, baltos ķiteļos tērpušies, aktīvi strādā kā laboranti amerikāņu sociāletnisko eksperimentētāju pētījumos ar baltajām pelītēm – ar Latvijas tautu. Tāpat gan vieni, gan otri ar kvēlu apņēmību ir gatavi bučot rokas Briseles birokrātijai un Starptautiskā Valūtas fonda ekspertu kājas. Kur problēma?

Acīmredzot problēma ir radusies no tā, ka arī starp ārzemju politologu institūtiem pastāv konkurence un to starpā nav vienprātības gluži visos jautājumos, arī ASV taču pastāv divas partijas – demokrāti un republikāņi. Vieni latvju vadoņu padomdevēji, kas pietuvināti pašreizējai Baraka Obamas administrācijai un kuriem ir ietekme uz Zatleru, gribētu paskatīties, kā būs, ja pie valdīšanas tiks pielaista saskaņa – viņu doma ir veicināt glītu integrāciju, novērst etnisku naidu izcelšanos Austrumeiropas tālākajā un nabadzīgākajā nomalē. Savukārt tie, kas dancina Vienotību, SC saskata Kremļa spalvaino roku, «alfadoga» Putina Trojas zirgu un piekto kolonnu Eiropas Savienības valstī. No tālā aizokeāna pilnīgi visu Latvijā tomēr nevar izdancināt – kaut kāda nozīme tomēr ir arī tam, kādos grupējumos sadalās latvju aborigēni.

Tiem dreb bikses par savu personīgo politisko karjeru, jo neviens amerikānis viņus neglābs, ja vēlētājs nākamajā reizē viņus aizsūtīs sēnēs, kā tas jau skarbi ir noticis ar Ēlerti, Štokenbergu, Kristovski un Čigāni.

Vienotības politiķi jūt, ka, ja viņi bez vārda runas iesaistīsies koalīcijā ar ZRP un SC, viņu elektorātu var pārņemt vilšanās, kas savukārt var smagi kaitēt viņu tik bieži lietotajam mīļvārdiņam «ilgtspēja». Šajā gadījumā apdraudēta ir partiju apvienības Vienotība ilgtspēja, kura var izpausties kā smags fiasko jau pašvaldību vēlēšanās un vēl trakāk, kad tiks vēlēta 12. Saeima.

Vienotības izmisīgie centieni radīt kādu acu apmānu – runāt par varavīksnes valdību vai 2 plus 2 – arī nav pārliecinoši. Vēlētājs jau gan mēdz būt naivs, taču ne jau līdz tādai pakāpei, lai noticētu, ka, ja partija iesaistās koalīcijā «uz līguma pamata», tad tas ir kaut kas citāds, cēlāks un skaistāks. Turklāt Nacionālā apvienība jau ir noraidījusi arī šādu 2 plus 2 pasākumu, pasakot, ka tajā nepiedalīsies.

Politiķi vēl cer nogrūst atbildību uz Valsts prezidentu Andri Bērziņu, gaidot, ka viņš šodien vai šonedēļ kaut ko muļķīgu pateiks vai nominēs.

Acīmredzot pašreizējo strupceļu var atrisināt tikai vienā veidā – jāprovocē vēl asāka politiķu savstarpējā lamāšanās, lai sāktos no agrākiem laikiem tik pazīstamā priekšstāvju staigāšana. Kurš grupējums melnajā tirgū pārpirks savā pusē vairāk staiguļu, tas arī būs zirgā. Ar dziļu interesi tagad jāvēro, kā intrigās mazpieredzējušais Zatlers saturēs kopā savu uz ātru roku sataisīto bokseru, neveiksmīgu biznesmeņu un skolas nepabeigušu jauniešu kolhozu.

Ja KNAB priekšnieka vietas izpildītāja Juta Strīķe šajās dienās klausās, ko runā politiķi, tad viņai jau visas ausis ir nosvilušas. Te vis nav kāda nieka jūrmalgeita ar nelielu banknošu paciņu domes labierīcībās – pie šodienas pisuāriem gan jau cinisma līmenis ir nesalīdzināmi augstāks, jo likmes ir augstākas.

Visā šajā jezgā pašā pēdējā vietā, protams, ir kaut kāda tauta. Tagad ir svarīgi, kurš kuru apčakarēs.

Viedokļi

Premjerministre Evika Siliņa atzinusi, ka viņa ar saviem ministriem un Baltijas valstu premjeriem apspriedusi RB būves izbeigšanu un visi secinājuši, ka tāds lēmums dārgi maksāšot Praktiski lēmējiem bija jāizšķiras starp dārgu un nesamaksājami dārgu lēmumu nākotnē. Latvijai dārgais- nozīmētu ES atmaksāt nedaudz vairāk par vienu miljardu EUR vai nākotnē maksāt aptuveni 5 miljardus, lai būvi pabeigtu. Pie pēdējiem vēl būtu jāpieskaita sākotnējais miljards, ja būvi nepabeidz laikā, t.i. 2030. gadā. Eksperti gan saka, ka Latvijai nekādi neesot iespējams iekļauties grafikā un tuvākais varētu būt 2035. gads.

Svarīgākais