Bordāns apdraud preses brīvību

 
©F64 Photo Agency

Tieslietu ministrs Jānis Bordāns (Jaunā konservatīvā partija (JKP)) nesen sociālajā vietnē Twitter ir paspīdējis ar īsu, bet interpunkcijas un ortogrāfijas kļūdām pārpilnu ierakstu, ko, tulkojot no šai partijai tuvo aprindu specifiskā žargona, var saprast tā, ka, ja JKP izdosies pietiekami ilgi noturēt valdību bez Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) iekļaušanas valdošajā koalīcijā, tad SIA Mediju nams (MN) preses izdevumiem, tostarp arī Neatkarīgajai, būs bankrots klāt.

Zudīšot naudas avoti, ar ko sponsorēt «tautas indēšanu», un tādā garā. Ministram piebalso arī viņa partijas biedrs, Saeimas deputāts Krišjānis Feldmans, un kādi 50 JKP biedri un fani «ielaikojuši» šo ierakstu, ieklikšķinot zem tā jauku sirsniņu. Tik mīļi!

Vispār jau ministra izteikumā trūkst loģikas - kur tur kāds sakars MN ar ZZS atrašanos vai neatrašanos valdībā? Tomēr kaut ko par Bordānu tas liecina un par viņa partiju arī. Mēs uzzinām, ka JKP ļoti nepatīk MN. Nojaušams arī - par ko. Par to, ka MN izdevumi šad tad kritizē JKP. Bet ir jau arī par ko. JKP ir partija, kas jau ilgi pirms vēlēšanām zināja, ka tās solījumi vēlētājiem nav izpildāmi, un pat negrasījās tos pildīt. JKP pa politikas ārēm drasē ar agresīvu retoriku par korupciju un likumpārkāpumiem, kurus tā saskata visur kur citur, tikai ne pie sevis.

JKP diskurss balstās uz veca mīta par trim «oligarhiem», kas esot vainīgi pie visām ķibelēm valstī. JKP vadošie politiķi sirgst ar paranoju, saskatot visur sazvērestību un ierakstot sazvērniekos ikvienu, kas kaut kādā veidā nav glaudījis partiju pa spalvai. JKP ir bīstama valstij gan ar ideju izjaukt pašreizējo, labi strādājošo ostu pārvaldes sistēmu, gan ar tiesiski nihilistiskiem jaunievedumiem tieslietu sistēmā, ko tā pati dēvē par «bezkompromisu tiesiskumu».

JKP ir diezgan nepatīkama ar to, ka tās klātbūtne politikā būtiski pazemina politisko diskusiju solīduma latiņu - priekšvēlēšanu laikā un arī pēc vēlēšanām tās biedri un atbalstītāji atļāvās prasti apsaukāt un apmelot konkurentus. Bet nu tā gadās, un tur nav pat īpaši ko šausmināties. Visā Eiropā un Amerikā politikas process piedzīvo deģenerācijas laikus - pēc varas sniedzas un to arī iegūst dusmīgi «nesistēmas» politiķi. Pie šādas situācijas, protams, lielā mērā vainojami «sistēmas» politiķi, kas iepriekš ir tik tālu nodzīvojušies, ka tiek nomainīti. Un tā tas kust un veļas uz priekšu. Laikam jau ir taisnība politologam Jurģim Liepniekam, kas par 13. Saeimu sacījis, ka tik nekompetents parlaments vēl nav bijis. Bet nekompetenci taču var kompensēt ar skaļiem lozungiem, bezkaunīgu solīšanu, ar uzbrukumiem gan virs, gan zem jostasvietas. JKP citu partiju vidū izceļas ar īpašu atriebīgumu, naidīgumu, draudīgumu. MN izdevumi laika gaitā ir kritiski vērtējuši daudzas partijas, valdības un politiķus, taču nevar atminēties, ka kāds no viņiem būtu skaļi stāstījis tautai savu sapnīti iznīcināt kādu preses izdevumu vai mediju grupu.

Jautājumā par sabiedriskajiem medijiem JKP laikam ir īgna, ka tiek vēl nepietiekami slavināta radio un televīzijā, tāpēc paģēr sev pienākošos varas daļu pie sabiedrisko mediju regulēšanas. Tur vismaz ir kaut kāda loģika, jo Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) tika veidota tad, kad JKP vēl nebija pie varas. Pie sabiedrisko mediju rīkles JKP var mēģināt tikt klāt, atverot un grozot likumu, pārveidojot vai likvidējot mediju institūtus. Bet gribas jau vēl vairāk - gribas kontrolēt visu laukumu - sabiedriskos un privātos, drukātos un elektroniskos plašsaziņas līdzekļus.

Bordāna čivinājums tviterī satur nepārprotamus draudus, ka viņš centīsies izmantot savu augsto ministra posteni, lai kā nebūt kaitētu MN.

Par laimi, vismaz pagaidām «bezkompromisu tiesiskums» nav sasniedzis Ziemeļkorejas līmeni, un ministrs nevar izdot likumu, ar kuru aizbāzt sev neērtiem medijiem muti. Taču šādu tādu riebeklību viņš varbūt var mēģināt izveikt. No valdības augstumiem partija var biedēt MN sadarbības partnerus, liekot tiem nesadarboties ar MN vai kaut kā tā. Ar šīs partijas darboņu stilu MN saskārās jau 2011. gada maijā, kad pašreizējie JKP politiķi Juris Jurašs un Juta Strīķe vēl strādāja KNAB. Aizbildinoties ar absolūti absurdiem, murgpilniem ieganstiem, KNAB veica kratīšanu Neatkarīgās redakcijā, brutāli pievāca dažādus uzņēmuma dokumentus, nokopēja datoru cieto disku un e-pastu informāciju. Šīs darbības tika plaši reklamētas konkurējošos izdevumos, lai grautu MN reputāciju. Dabiski, ka nekādus likumpārkāpumus KNAB Neatkarīgās redakcijā neatrada un arī nevarēja atrast. Bet, vai tad kāds atvainojās pēc tam? Nē, neatvainojās.

Alksme veikt represijas īsti drūmāko padomju laiku tradīcijās, padomiskā izpratne par medijiem un to neatkarību šos darboņus nav pametusi šobaltdien. JKP politiķi saviem oponentiem mēdz piedēvēt «veco» domāšanu un kādreizējiem kompartijas biedriem bāzt degunā viņu pagātni. Bet, kurš patiesībā visvairāk sliecas uz totalitārismu? Vai ne JKP?