Rimšēviča pagaidu triumfs

Rimšēvičam un viņa aizstāvībai tā ir spoža uzvara kaujā, taču ne karā - EST spriedums nenozīmē, ka pret viņu vērstā kriminālvajāšana būtu pārtraucama, ka viņš būtu attaisnojams viņam inkriminētajos noziegumos vai ka pret viņu nav pierādījumu. EST tikai konstatēja, ka Latvija nav sniegusi pierādījumus par tās centrālās bankas vadītājam pārmesto smago pārkāpumu.

Tāpat Satversmes aizsardzības birojam nav pienākuma dot viņam pielaidi valsts noslēpumam. Tāpēc ir kolīzija, ka amatā Rimšēvičs būs atjaunots, taču bez pielaides pilnvērtīgi strādāt nevarēs.

Tas, ka EST nav iesniegti pierādījumi, ļauj spekulēt, ka pierādījumu nemaz nav. Jo mēs jau nezinām, kas pret Rimšēviču reāli ir sarūpēts. Ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers Latvijas zaudējumu skaidro ar pieredzes trūkumu. Var jau būt, jo nav precedenta, no kā mācīties. Ne tikai Latvijā, bet vispār Eiropā nevar atminēties gadījumu, ka būtu ņemta aiz rīkles tik augsta līmeņa amatpersona, kas turklāt jau pirms tiesas tiesājas EST par amata atgūšanu. Bija liels skandāls ar apsūdzēto, bet vēlāk Francijas tiesā attaisnoto Starptautiskā Valūtas fonda izpilddirektoru Dominiku Strosu-Kānu, tomēr tur daudz kas bija citādi - viņš nemēģināja turēties pie amata krēsla un EST nesūdzējās. Bet Rimšēviča aizstāvības taktikā ir iederējusies prāva EST. Viltīgi.

Pašlaik notiek mucu ripināšana, meklējot vainīgos, kāpēc valsts cietusi tik kaunpilnu zaudējumu. Pieredzes, kapacitātes, kompetences trūkums? Ar pieredzi un kapacitāti tā varētu būt, taču nebija jau arī tā, ka uz EST tika sūtītas kādas nezinītes bez izglītības.

Slikti, ka tiesāšanās Eiropā sakrita ar laiku, kad Tieslietu ministrijā ir mijkrēslis - iepriekšējais ministrs Dzintars Rasnačs (NA) vairs nevarēja, bet jaunais Jānis Bordāns (Jaunā konservatīvā partija (JKP)) vēl nevarēja kaut ko daudz koriģēt Latvijas pārstāvju taktikā. Turklāt «bezkompromisu tiesiskuma» sludinātājs Bordāns nevis ir sašutis un nokaunējies, kā viņš to pauda publiski, bet iekšēji staro priekā - zaudējums EST viņam ir kā medusmaize, kas akurāt atbilst viņa propagandiskajam stāstam, ka Latvijā ar tiesu sistēmu viss ir slikti, Kalnmeiers sliktais un KNAB vadītājs Jēkabs Straume sliktais.

Iespējams, pierādījumu nesniegšanai pa daļai ir visnotaļ triviāli, pat komiski iemesli - tik tiešām bailes, ka, ja EST tiks iesniegti visi pierādījumi, materiālus redzēs arī Rimšēvičs un viņa advokāts. Tas savukārt varētu kaitēt apsūdzības konstrukcijai un iecerētajam lietas virzības scenārijam. Jo mūsu zemē slepenu operatīvo materiālu noplūdes ir ierasta lieta. Tolaik, kad Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB) strādāja tagadējie JKP politiķi Juta Strīķe un Juris Jurašs, dažādi materiāli platā straumē plūda uz medijiem. Varbūt Latvijas juristiem ir izstrādājies reflekss, ka, ja izmeklēšanas noslēpumu zina vairāk nekā daži cilvēki, tad to zina arī cūka? Turklāt EST spriedumu parakstījušo tiesnešu skaitā jau nav tikai ārzemnieki, bet arī pazīstama seja - Egils Levits, kurš varbūt drīz būs Valsts prezidents. Levitam ir kristāldzidra reputācija, taču tik un tā nav garantijas, ka viņš nenoplūdinās informāciju pa taisno Rimšēvičam.

Protams, Rimšēviča vinnēšana EST ceļas no tā, ka līdzīgi kā daudzos citos gadījumos ar lielu troksni sākusies lieta izsmērējas garumā pa laika nogriezni, viss svaigums saskābst un sasmird. Nu jau vairāk nekā gads ir apkārt, kopš skandāls sākās, taču nekādas skaidrības nav, publikai nav pastāstīts nekas vairāk, nekā tā zināja jau pirms gada. Vienīgais jaunums ir tas, ka Rimšēvičs sācis liecināt. Rodas iespaids, ka apsūdzībai kaut kas ir ieklemmējies un iebuksējis.

Rimšēvičs ir vinnējis Eiropas prāvā, taču nekļūst par Cēzaru, kas atgriežas ar triumfu no Gallijas. Frāze «Latvijas Bankas prezidents uzvar pret Latviju» neskan diez cik varoņcēli. Agrāko supereksperta un nevainojama amatvīra reputāciju viņš vairs neatgūs. Viņam vēl būs izmisīgi jācīnās, lai nenonāktu drūmā kamerā ar restotiem logiem.