Kopumā gandrīz trīsdesmit gadus Latvijas Bankas prezidenta un viceprezidenta pienākumus pildījušo Ilmāru Rimšēviču vislabāk raksturo viņa krimināllietas kompanjona Māra Martinsona vārdi “šaubos vai tu esi tik daudz no***ģījis vienkārši šo gadu laikā, vienkārši, ka tu varētu ieguldīt, vienkārši, nu, vienalga, cik tur, nu, kaut vai miljonu vai divus. Nu, tas nav reāli!”
I.Rimšēviča un M. Martinsona sarunas ieraksts nodots atklātībai desmit gadus pēc sarunas un piecus gadus pēc viņu aizturēšanas naktī no 2018. gada 17. uz 18. februārī. Atbilstoši Latvijas tradīcijām, aizturēšanas par saimnieciskiem noziegumiem ir tikai simbolisks pasākums dažu stundu ilgumā. Drīz vien I. Rimšēvičs bija brīvībā un uzvarēja Latvijas valsti tiesā par viņa tiesībām pildīt LB prezidenta pienākumus līdz 2013. gadā Saeimas noteiktajam 2019. gada 20. decembrim. Pirmo reizi uz apsūdzēto sola kopā ar M. Martinsonu viņam mācās apsēsties Rīgas rajona Jūrmalas tiesā 2019. gada 4. novembrī (attēlā). Apsūdzības būtība bija tāda, ka I.Rimšēvičs esot saņēmis 250 tūkstošus eiro kā kukuli no Trasta komercbankas īpašniekiem un naudu izmantojis, lai, slēpjoties aiz M. Martinsona un viņam piederošām firmām, nopirktu īpašumu Jūrmalā, Baznīcas ielā 2.
Attālums starp Baznīcas ielu 2 (attēlā) un Jūrmalas tiesas ēku Meierovica prospektā 1A ir pāris simti metru, taču vietējā tiesa pēc vairāku stundu ilgām debatēm starp apsūdzēto aizstāvjiem un prokurori nolēma, ka gandrīz vai kaimiņmāja būs labāk saskatāma no Luksemburgas. Proti, tur atrodas tiesa, kurai jānolemj, vai Latvijas tiesa vispār drīkst tiesāt I. Rimšēviču kā Eiropas Centrālās bankas (ECB) padomes locekli. Tagad, kad I. Rimšēvičs jau sen vairs nav ne LB, ne ECB amatpersona, Latvijas tiesa šādu atļauju dabūjusi un viņa tiesāšana Jūrmalā atsākusies.
Lai atņemtu iemeslu baumošanai par I. Rimšēvica krimināllietas safabricēšanu, tiesībsargājošās iestādes caur tiesu noplūdinājušas I. Rimšēviča un M. Martinsona sarunu ierakstus. Tajos dzirdams, ka I. Rimšēvičs prasījis pusmiljonu eiro un daļu no tā dabūjis pret neizpildītu solījumu novērst Trasta komercbankas likvidāciju. Savukārt M. Martinsons pievācis 1/10 daļu no saņemtajām summām par piedalīšanos darījuma kārtošanā.
Grūti iedomāties, ka sarunu ieraksti varētu būt viltojums. Ja apsūdzētie zinātu, ka īstenībā nav teikuši viņiem piedēvētos vārdus, tad droši vien viņu aizstāvības līnija būtu šādu viltojumu apstrīdēšana jau tad, kad I. Rimšēvičs vēl bija amatā. Tad izklausītos ticami, ka sarunas viltotas, lai viņu vai nu piespiestu uz valsts mēroga noziegumiem, vai dabūtu nost no amata. Tagad viņi nonākuši starp citiem sīkiem blēžiem, kuru trenkāšanā dažkārt kaut kas izdodas Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam.
Apsūdzēto taisnošanās ir tāda, ka I. Rimšēvičs 2013. gadā tiešām runājis ar M. Martinsonu par naudas ieguldīšanu, lai gūtu iztikas līdzekļus gadījumā, ja viņam neiedotu nākamo sešu gadu termiņu LB prezidenta amatā. Tobrīd viņam gāja uz beigām jau otrais amata termiņš un bija atklājušies finanšu sistēmas grēki.
Pirmkārt, tikai formāli juridiski LB un tās prezidents varēja taisnoties, ka viņam nav nekāda sakara “Parex bankas” un “Krājbankas" sabrukumiem, jo komercbanku uzraudzība jau sen bija nodota gadsimtu mijā izveidotajai Finanšu un kapitāla tirgus komisijai. Plašāka publika pilnīgi pamatoti saskatīja arī LB lomu šajos notikumos.
Otrkārt, vēl daudz tiešāk uz LB un I. Rimšēviču personīgi attiecās lēmumi par lata maiņas kursu pret eiro un ASV dolāru. Pavisam svaigā atmiņā bija daudzas un skaļas prasības šo kursu mainīt, jo tas esot labākais veids, kā pārvarēt 2008. gada pasaules ekonomiskās krīzes un “Parex bankas” sabrukuma sekas. 2013. gadā varēja šķist, ka šādiem prasītājiem taisnība, jo cilvēki taču bija piedzīvojuši kursa saglabāšanas ļaunās sekas, bet nebija piedzīvojuši lata devalvācijas ļaunās sekas. Tomēr I. Rimšēvičs toreiz amatā noturējās. Tikai vēlāk atklājās, ka zem viņa krēsla palikta bumba ar laika degli.
No daudzu jo daudzu cilvēku viedokļa M. Martisona teiktais par I. Rimšēviča “no***ģīto” naudu vienādi attiecas gan uz to, ko viņš saņēmis kukuļos, gan uz to, ko viņš pilnīgi legāli nopelnījis LB prezidenta un iepriekš arī viceprezidenta amatā. Proti, par “no***ģītu” tiktu saukta starpība starp normālu mēnešalgu simtos latu un vēlāk eiro, kādas šeit tiek caurmērā maksātas, un LB prezidenta mēnešalgu pat ne tūkstošos, bet uzreiz desmitos tūkstošos.
Valsts ieņēmumu dienests uztur publiski pieejamu valsts amatpersonu ienākumu deklarāciju arhīvu, kas aptver visu laiku no I. Rimšēviča stāšanās LB prezidenta amatā 2001. gadā līdz amata atstāšanai 2019. gadā. Savu LB prezidenta darbu viņš sācis ar 113 528,64 latiem kas tagadējās naudas vienībās būtu 162 tūkstoši eiro. Tagadējais “airBaltic” prezidents Martins Gauss toreiz Latvijai nebija ticis ne tuvumā un I. Rimšēviča alga skaitījās astronomisks lielums. Turpmākajos gados tās savdabība bija nevis augšana, bet dilšana gan absolūtos skaitļos attiecībā gan pret caurmēra algām, gan - un jo īpaši uzkrītoši - pret tām algām, kādas no Latvijas valsts prata izplēst aizvien lielāks skaits augstāko ierēdņu un valsts monopoluzņēmumu priekšnieku. Par 20. decembrī izbeigto 2019. gada darbu viņš saņēmis tikai - “tikai” 138,5 tūkstošus eiro. Ja skatāmies uz pilno 2017. gadu, kuru I. Rimšēvičs vēl pavadīja amatā vismaz ārēji nesatricināmi, tad par to viņam no LB samaksāti 143,6 tūkstoši eiro.
Jau kopš 1992. gada kā Einara Repšes vietnieks I. Rimšēvičs pelnīja ne vien daudzkārt vairāk par citiem valsts un privātajās iestādēs un uzņēmumos nodarbinātajiem, bet arī par to, cik paši sev atlicināt spēja 9/10 no cilvēkiem, kas Latvijā skaitās privātuzņēmēji. Šāds rādītājs ļoti patvaļīgi staipāms, jo vairāk nekā puse no Latvijā reģistrētajiem vairāk nekā 150 tūkstošiem uzņēmumu (neskaitot zemnieku/zvejnieku saimniecības, pašnodarbinātos u.tml.) vismaz pēc VID rīcībā esošajām ziņām reālu saimniecisko darbību neveic, lai gan amatpersona un īpašnieki to reģistrācijas dokumentos uzrādīti. Tāpēc iespējams izvēlēties dažādus saimnieciskā darbības apjoma sliekšņus, zem kuriem palikušo uzņēmumu dokumentos nosauktos cilvēkus neuzskatīt par uzņēmējiem un dažkārt pat ne par cilvēkiem (viņi miruši vai nekad nav dzīvojuši, bet izdomāti dažādu krāpšanas shēmu izpildei). Šādi precizējumi nemaina jautājumu, ko gan tik izcilu valsts amatos darīja I. Rimšēvičs un tagad dara daudzi viņam līdzīgie? Kur ir viņu prasmju kritērijs? “Vai viņi spētu pārdot vienu gludekli?” par tādiem ir jautājis viņu pašu barā manītais, t.i., daudzus augstus amatus ieņēmušais un tagad atkal 14. Saeimā iekļuvušais, bet īsta bagātnieka statusu kā privātuzņēmējs legalizējušais Ainārs Šlesers.
I.Rimšēvičs ir darījis, ko varējis, lai vismaz A. Šlesera kritēriju izpildītu. Tirgoties tieši ar gludekļiem tāpēc nav obligāti. Te domāta prasme darīt jebko, kas atnes vairāk naudas, nekā iztērēts darbības veikšanai. I.Rimšēvičam nauda patiešām nesta. Piemēram, jau pieminētajā 2017. gadā “Maria Sotnikova u.c.” sanesuši I. Rimševicam precīzi 49 500 eiro. Līdzīgi, t.i., labi viņam klājies arī daudzus citus gadus. No ienākumu deklarācijām nav gūstama skaidrība, cik daudz naudas viņam nācies iztērēt, lai piedabūtu “Maria Sotnikova u.c.” atdot viņam naudu, kuras daudzums iespaidīgs sadzīviskā, nevis uzņēmējdarbības mērogā.
Ticēsim labajam, ka I. Rimšēviča prasmes rēķināt parasti bijušas augstākas, nekā varētu liecināt vēl viens fragments viņa sarunās ar M. Martinsonu. Šajā fragmentā I. Rimšēvičs skaļi domā, cik viņam būs jāatdod M. Martinsonam no saņemta kukuļa: “Es iedodu piecus tagad. Vai ne? No tiem pirmajiem divsimt piecdesmit. Un otrus piecus no otras puses.” M. Martinsons pārjautā “kā tu domā - piecus?” un paskaidro, ka “desmit procenti no divsimt piecdesmit ir divdesmit pieci. Nu, fiziski”. “Jā, jā! Protams,” piekritis I. Rimšēvičs.
Dažbrīd līdz sabiedrībai nonākuši informācija par I. Rimšēviča privāto darījumu saturu. Piemēram, 2016. gadā “Neatkarīgā” zem virsraksta “Rimšēvičā atklājas mazs, bet ģeniāls uzņēmējs” aprakstīja viņa darbošanos daudzu cilvēku piekoptajā dzīvokļu izīrēšanas nozarē:
-Brīnišķīgi, ka vismaz kādas amatpersonas vārdi sakrīt ar darbiem. Viņš ne tikai visu laiku ir aicinājis uz taupību citus, bet arī pats taupījis - laikam taču gadus desmit pārticis no maizes un ūdens, bet no savas simts tūkstošu latu gada algas (ļoti aptuvens rādītājs, neiedziļinoties viņa algas nominālu un lata pirktspējas attiecībās gadu desmitu laikā) pircis un apzeltījis dzīvokli, kuru tagad izīrē par divdesmit tūkstošiem eiro gadā un cikreiz vēl dārgāk. Tam patiešām jābūt superdzīvoklim - supervietā ar superskatu un tualetes podu no tīra zelta, lai kāds maksātu I. Rimšēvičam tādu īres naudu Jūrmalā, kur tagad pie katras otrās vai trešās mājas piekārts paziņojums, ka māju (mājas daļu, dzīvokli) pārdod vai izīrē.
Diemžēl uzrādījās, ka ar I. Rimševiča lielo algu un tās ieguldīšanu izīrējama superdzīvokļa iekārtošanai nepietika, lai viņš varētu rēķināties ar LB prezidenta algai līdzvērtīgiem ienākumiem no saviem ieguldījumiem. Nācās meklēt papildu naudas avotus, lai “apzeltītu” vairāk nekā dzīvokli. Proti, lai veselu māju pārvērstu par kaut ko tādu, kas ienes lielu naudu. Jautājums, ko vispār varētu ierīkot Jūrmalā, divstāvu ēkā Baznīcas ielā 2, lai ēkas apsaimniekošana garantētu, sacīsim, 150 tūkstošus eiro gadā tīro ienākumu pēc ēkas uzturēšanas un cilvēku algošanas izdevumiem, nodokļiem utt. Nav zemē metama doma ēku par miljonu iekārtot un par 10 miljoniem pārdot, bet tā nav atbilde uz āķīgiem jautājumiem: iekārtot kā un pārdot kam graustu pilsētā Jūrmalā (sk. graustus pie pilsētas domes un Valsts prezidenta rezidences)?
Publiskotajās I. Rimšēviča un M. Martinsona sarunās atbildes uz šiem jautājumiem neparādās un sarunas rada iespaidu, ka viņi paši to nemaz nezināja. Ja viņi to būtu zinājuši, tad nebūtu mocījušies ar kukuļa izspiešanu, bet gājuši uz to pašu “Trasta komercbanku” ar biznesa plānu pēc kredīta. Taču viņi paši saprata, ka nav iespējams uzrakstīt kaut formāli pareizu plānu, ko neizbrāķētu bankas un tālāk nebūtu spiesti izbrāķēt banku uzraugi, t.i., FKTK ar LB līdzdalību.
I.Rimšēvičs ir standartpiemērs cilvēkiem, kuri krituši par upuriem sistēmai, ko paši izveidojuši kaut vai visa sava iepriekšējā mūža garumā. Šai sistēmai ir gan politiskā, gan kriminālā, gan saimnieciskā komponente. Šajā gadījumā akcents ir uz saimniecisko komponenti un to, ka nemākulīga valsts iestāžu darbība padara ekonomiku padara tik vāju, ka tajā neatrodas pieturas punkti saimnieciskās darbības
Nepietiek ar vienu punktu - ar naudu, ko izdarīgākie valsts iestāžu darbinieki izslaukuši no šīm iestādēm legāli vai izslaukuši no sabiedrības nelegāli, ļaunprātīgi izmantojot savas dienesta pilnvaras. Nepietiek pat ar diviem punktiem - ar naudu un ar varu, kāda lielā vai mazā apjomā jebkurai amatpersonai piemīt pēc definīcijas.
I. Rimšēvičs varēja rēķināties, ka Latvijā viņam ir liela vara LB prezidenta pilnvaru laikā un izredzes varas apjomu pēc būtības saglabāt arī tad, kad viņa atrašanās LB jau sāka šķist nepieklājīgi ilga un vajadzēja prasties aizrotēt uz citu amatu. Tāpēc viņš domāja vai vismaz gribēja domāt par ieguldījumiem Latvijā, nevis ārzemēs, kur labi tāpēc un tik ilgi, kamēr mēs tur neesam. Īstenībā izrādījās, ka resursu šeit pārāk maz gan saimniekošanai, gan varas aparāta uzturēšanai. Viņa kādreizējie kompanjoni vienojās šos resursus atņemt grēkāzim, kurš šķita sagrābis par daudz.
