Rimšēviča pirts sarunu ierakstīšanai nebija saņemta tiesas atļauja

Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) darbinieki, kuri 2013.gadā likumīgi slepus noklausījās uzņēmēja Māra Martinsona sarunas atpūtas kompleksā “Taureņi”, nebija saņēmuši Augstākās tiesas atļauju Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča sarunu ierakstīšanai. Šis apstāklis tagad ļauj tiesā apstrīdēt atsevišķu sarunu fragmentu izmantošanu kā pierādījumus, par to šovakar ziņo LTV raidījums “de facto”.

Martinsons un Rimšēvičs gan kopā, gan atsevišķi 2013.gadā pirtī sarunājās ar tā laika “Trasta komercbankas” valdes locekli Viktoru Ziemeli. No prokuratūras apsūdzībām izriet, Ziemelis ar Martinsona starpniecību Rimšēvičam devis kukuļus. Sarunās tiek piesauktas naudas summas, par kurām brīžiem nav vienprātības.

Lūk, vienas Rimšēviča un Ziemeļa sarunas fragments 08.04.2013.

Rimšēvičs: Varbūt, tur ir nosacīti ir vienkārši kāda situācija, ka pēdējā summa nav līdz galam aizbraukusi. Varbūt, Māris tur šodien kaut ko.

Ziemelis: Nu, īstenībā tur sākotnēji, cik es atceros, bija piecdesmit.

Rimšēvičs: Tas bija augustā.

Ziemelis: Pēc tam bija simts. Jā, pēc tam simts bija rudenī.

Rimšēvics: Jā.

Ziemelis: Un pēc tam pirms Jaunā gada, es, braucot uz Ziemassvētku brīvdienām, vēl atdevu divdesmit.

Rimšēvics: Nu skaidrs. Bet situācija bija tāda, ka situācija bija tāda, ka augustā piecdesmit, bet pēc tam janvārī vēl piecdesmit. Tas arī viss.

Ziemelis: A. Nu, nu, dodiet tad es visu to noskaidrošu, jo - tas ir diskomfortabli.

Rimšēviča, Martinsona un Ziemeļa sarunas ierakstīja 2013.gada martā, aprīlī un maijā. Taču nekāda redzama darbība nesekoja. Septembrī Rimšēvičs no Eiropas centrālās bankas prezidenta Mario Dragi rokām saņēma simbolisku zvaigzni - atslēgas Latvijai uz eirozonu. Oktobrī Rimšēviču kā vienīgo kandidātu Saeima ar 76 balsīm apstiprināja centrālās bankas prezidenta amatā uz trešo termiņu.

Vairāki “de facto” aptaujātie Saeimas deputāti, kas toreiz nobalsoja par Rimšēviču, kategoriski noliedza, ka tolaik būtu ko dzirdējuši par pirts sarunām vai Rimšēviča braucienu uz Kamčatku, ar ko ir saistīta otra apsūdzības epizode.

Kriminālprocesu pret Rimšēviču KNAB sāka tikai četrarpus gadus vēlāk - 2018.gada februārī, kad pret Rimšēviču liecināja “Trasta komercbankas” pārstāvji. Viņu teikto pastiprināja tās pašas vecās 2013.gada pavasarī noklausītās sarunas - svaigāku lietā nav.

Bijušie biroja darbinieki Juta Strīķe un Juris Jurašs toreiz skaidroja, ka izmeklēšanu pret Rimšēviču nesāka ātrāk, jo KNAB turpināja vākt pierādījumus, arī citiem iespējamiem noziegumiem. Tikmēr par lietu zināja ļoti ierobežots personu loks.

Ģenerālprokuratūrā stāsta, ka Īpaši pilnvarotu prokuroru nodaļa, kurā uzrauga operatīvo darbību likumību, par KNAB pasākumiem un rezultātiem nav bijusi informēta līdz pat 2013.gada decembrim. Tad Rimšēvičs jau bija pārvēlēts amatā. Līdz tam prokuratūra nebija devusi nekādus norādījumus vai saskaņojumus.

“Kas attiecas uz operatīvās darbības pasākumiem, praksē nav pieņemts un likumā nav paredzēts informēt amatpersonām prokuroru, ka mēs esam sākuši sarunu noklausīšanos attiecībā uz konkrētu personu, jo procedūra paredz šo jautājumu izlemt, saņemot Augstākās tiesas tiesneša akceptu,” skaidro par lietu informēts prokurors Aleksandrs Višņakovs.

Taču Augstākās tiesas atļauju KNAB bija saņēmis uzņēmēja Martinsona sarunu ierakstīšanai, bet netika prasīts un iegūts saskaņojums Rimšēviča un Ziemeļa sarunu ierakstīšanai. Tādēļ tiesā šos fragmentus, kuros Martinsona nav klāt, kā pierādījumu var mēģināt apstrīdēt.

Prokurors Višņakovs nevēlas komentēt, vai KNAB darbiniekiem vajadzēja, izdzirdot Rimšēviča un Ziemeļa sarunu, skriet uz Augstāko tiesu pēc īpašas atļaujas. Viņš atzīmē, ka krimināllieta patlaban atrodas tiesā un viņam “negribētos ietekmēt šo sacīkstes procesu.”

Rimšēvičs, kurš tūlīt pēc aizturēšanas stāstīja, ka ar Martinsonu viņu nesaista ne draudzības saites, ne darījumu attiecības, tagad uztur versiju, ka pirtī runājuši par kopīgu Martinsona īpašuma attīstīšanu Jūrmalā, nevis kukuļiem. Rimšēvičs ne reizi vien pirmstiesas izmeklēšanā uzsvēris, ka viņa sarunas ar Ziemeli ir privātas un lietā tiek izmantotas prettiesiski.

2019.gadā prokuratūra nopratināja KNAB darbinieku Jāni Miķelsonu, kura lietvedībā 2013.gadā atradās operatīvās izstrādes lieta pret Martinsonu. Viņš pratināšanā nevarēja atcerēties, kāpēc toreiz netika paprasīta Augstākajai tiesai atļauja slepeni ierakstīt Rimšēviča sarunas.

Taču atbildot “de facto”, Miķelsons sniedza izsmeļošāku atbildi. Tajā var manīt arī norādi, ka, iespējams, KNAB darbiniekiem uzreiz nebija zināmas visas iesaistītās personas.

“Jau pēc pirmās sarunas iegūšanas tika piesaistīti papildus KNAB un citu dienestu resursi, lai iegūtu turpmākus pierādījumus. Ar izmeklētājiem tika saskaņota rīcība un pat pārrunāta šo personu aizturēšana gadījumā, ja izdosies iegūt būtiskus pierādījumus, papildus esošajai sarunai. Paredzēt, ka nākamajā tikšanās reizē vienam no šiem, iespējams, korumpantiem ( kurš arī bija šo tikšanos organizētājs un pirts īrētājs/maksātājs) nesanāks ierasties laikā un atlikušie divi sēdīsies pie sarunu galda bez viņa (un ir nepieciešamas kādas papildu Augstākās tiesas atļaujas), ar tā brīža informāciju bija neiespējami. Ir jāsaprot, ka sankcijas uz sarunu noklausīšanos nevar vienkārši “paprasīt” Augstākai tiesai. Ir jābūt motivētam lēmumam ar pierādījumiem, kas ir sarunas dalībnieki. Nevar Augstākās tiesas senatoram atskaņot sarunu un likt atpazīt, ka runātājs ir augsta valsts amatpersona, - šos faktus jāspēj nešaubīgi pierādīt un tam savukārt ir nepieciešams laiks,” rakstiskā atbildē pauda bijušais KNAB darbinieks Miķelsons.

“de facto” pieļauj, ka ar 2013.gada pavasari Rimšēviča sarunas ar Martinsonu un Ziemeli pirtī arī noslēdzās, jo jaunāku ierakstu par 2013.gada maiju krimināllietā nav.

Pratināšanā prokuratūrai Miķelsons skaidroja, ka vēlāk ar lietu beidza strādāt interešu konflikta dēļ, jo “biju iepazinies ar meiteni, kura presē tika saistīta ar Martinsonu.” Runa ir par Miķelsona attiecībām ar Antu Dišereiti, kuras vārds 2014.gadā izskanēja citā kriminālprocesā, tā sauktajā “būvnieku lietā”.

Taču Miķelsons uzsver, ka viņa darba pienākumos neietilpa kriminālprocesu uzsākšana, un to neuzsāka arī neviens cits turpmākajos gados, jo trūka pierādījumu: “Ir skaidri redzams, ka būtiskus pierādījumus lietā ir izdevies iegūt 2018.g., kad viena no sarunās iesaistītajām personām sniedza liecības. Tad arī izmeklēšana uzskatīja, ka ir jāuzsāk kriminālprocess.”

Prokuratūrā stāsta, ka pārsteidzīga kriminālprocesa ierosināšana 2013.gadā varēja izjaukt turpmāku operatīvo darbību slepenību. “Konkrētā gadījumā tam, kurā laika periodā, šīs ziņas virzītas izmantošanai kriminālprocesā, nav tik svarīga nozīme. Ļoti svarīgi zināt, ka ziņas ir fiksētas, nav pazaudētas, nav noklusētas,” saka prokurors Višņakovs.

Jāatzīmē gan, ka pierādījumu vākšana pret Rimšēviču, ja tā arī notika, nenesa taustāmus augļus. Apsūdzība balstās uz 2013.gada pavasara sarunu ierakstiem, bet Rimšēvičs vēl piecus gadus turpināja vadīt Latvijas Banku ar augstākā līmeņa pielaidi darbam ar valsts noslēpumu.

Izlūkošanas un pretizlūkošanas iestādā Satversmes aizsardzības birojā (SAB) uz jautājumu, vai bija informēti par iespējamu Rimšēviča iesaisti koruptīvos noziegumus un kāpēc viņam saglabāja pielaidi, atbildēja, ka saziņu ar Latvijas valsts institūcijām un jebkādas informācijas apmaiņu šajā jautājumā SAB komentēt nevar, jo tā ietver klasificētu informāciju.